Es domāju, ka palīdzu vienkāršam strādniekam ar grūtu likteni pieskarties citai pasaulei, kaut kam gaišam un interesantam. Bet izrādījās, ka viņam no manis bija vajadzīgs pavisam kas cits, — ar ledainu rūgtumu rakstīja sieviete.
Kad “paldies” pārvēršas par “es gribu”
Ziniet, kā tas notiek. Tu dzīvo savu dzīvi, cel to ķieģeli pa ķieģelim. Karjera, intereses, ceļojumi, mājīgs, plašs dzīvoklis, kurā katra lieta ir savā vietā. Tu esi pašpietiekama, mierīga, tev nav vajadzīgs vīrietis, lai iedzītu naglas vai atvērtu burkas. Un tad tavā dzīvē parādās viņš. Vienkāršs, mazrunīgs, ar smagu likteni un nogurušām acīm.
Un tevī pamostas kaut kas dīvains. Ne žēlums, nē. Drīzāk vēlme dalīties. Dalīties ar savu pasauli, ar savu gaismu, parādīt, ka dzīve mēdz būt arī cita. Tu domā, ka dari labu darbu. Šo stāstu es izlasīju kādā forumā. To pastāstīja Elīna. Viņa nelūdza padomus. Viņa vienkārši izklāstīja faktus, sausus un asus kā saplīsuša stikla lauskas.
Visu pēc kārtas, jo tieši šīs “kulturizēšanas” detaļās slēpās visa vienīgā slēptā motīva būtība. Elīnai bija piecdesmit. Gudra, smalka, ar prestižas augstskolas diplomu un labu amatu. Ar bijušo vīru, ar kuru izšķīrās sen un kuru vairs nepieminēja. Viņas galvenā mīlestība un lepnums bija trīsistabu dzīvoklis labā rajonā. Ne vecāku mantojums, bet ar savu darbu nopelnīts. Ar lielu bibliotēku, gleznām pie sienām un milzīgu fikusu pie loga, kas vērsts uz klusu pagalmu.
Māris parādījās viņas dzīvē nejauši. Viņai bija jāpārved pārlieku liels skapis uz vasarnīcu, un paziņas ieteica krāvēju brigādi. Viņš bija viens no viņiem. Četrdesmit pieci gadi, spēcīgs, kluss vīrietis ar spēcīgām rokām. Viņš strādāja precīzi, bez liekiem vārdiem. Un tad, kad darbs bija padarīts, viņš uz sekundi apstājās pie viņas grāmatu plauktiem.
– Daudz lasāt, – tas nebija jautājums, bet gan konstatācija. Viņa balsī nebija ne apbrīnas, ne skaudības. Tikai novērojums. Elīna, pieradusi pie cita sabiedrības loka, nez kāpēc sāka ar viņu sarunāties. Uzzināja, ka viņš viens audzina trīs pusaudžu bērnus. Paņēmis viņus no bijušās sievas, kura sāka dzīvot “nepareizi”.
Viņi dzīvo mazā privātmājā pilsētas nomalē. Šauri, trokšņaini, mūžīgi trūkst naudas. Viņa stāstā nebija nekādas pašapceres. Viņš runāja par bērniem kā par savu tiešu un vienīgo pienākumu. Un Elīnu tas aizķēra. Viņas pasaulē vīrieši bieži bēga no atbildības. Bet šis, vienkāršs strādnieks, uzņēmās tādu nastu. Viņā viņai parādījās kāda īsta, ne grāmatās aprakstīta šķirne.
Viņš sāka viņai reizēm zvanīt. Iemesli bija visvienkāršākie. Pajautāt, vai nav nepieciešams ko piesist, salabot. Viņas skaistajā dzīvoklī nekas nebija jālabo. Bet Elīna atrada kādu sīkumu, lai tikai satiktos ar Māri. Naudu neņēma, atmetās ar roku. Tāpēc viņa katru reizi nopirka kaut ko viņa bērniem.
Un tad viņš palika uz tēju. Un viņi sarunājās
Sākumā viņa bija pārliecināta, ka viņam vienkārši ir interesanti parunāt ar izglītotu cilvēku. Viņš skatījās uz viņu ar tādu uzmanību, klausījās, neiejaucoties. Viņa, pati to nepamanot, uzņēmās apgaismotājas lomu.
Viņa “kulturizēja” savu Māri. Viņa stāstīja viņam par saviem ceļojumiem uz Itāliju, par Ufici galeriju. Viņš klausījās, mādams ar galvu, un viņai šķita, ka viņa nogurušajās acīs iedegas interese par citu, viņam nepieejamu pasauli.
– A parādi fotogrāfijas, – viņš lūdza. Un viņa rādīja. Te viņa uz Kolizeja fona, te pie Trevi strūklakas, te mazā Venēcijas kafejnīcā. Viņš skatījās uz bildēm un tad pārcēla skatienu uz viņas dzīvokli. Uz augstajiem griestiem, uz parketu, uz to pašu bibliotēku. Viņa ieteica viņam filmas. Nevis asa sižeta filmas, kuras viņš, iespējams, skatījās ar dēliem, bet gan kaut ko dvēselei. Viņš apsolīja noskatīties. Deva palasīt interesantas grāmatas.
Viņai šķita, ka viņa atver viņam jaunus apvāršņus, piepilda viņa smago dzīvi ar jēgu, kas pārsniedz shēmu “darbs–mājas–bērni”. Viņš sāka nākt biežāk. Reizēm atnesa kādus vienkāršus cienastus – sālītu gurķu burku no savas mātes, spaini ābolu no sava dārza. Tas bija aizkustinoši un īsti.
Elīna pieķēra sevi pie domas, ka gaida viņa vizītes
Šie vakari kļuva viņai par atelpu. Viņa atpūtās no sava sarežģītā darba, no gudrām, bet bieži vien ciniskām sarunām savā lokā. Ar Māri viss bija vienkārši. Lūzuma punkts pienāca pēkšņi. Kādā tādā vakarā, kad viņa kārtējo reizi stāstīja viņam par kādu izlasītu grāmatu, viņš pēkšņi viņu pārtrauca.
– Elīna, tu esi tik… gudra. Un skaista. Un saimniece laba. Un tad viņš pietuvojās. Uzlika savu smago, pēc dzelzs smaržojošo roku viņai uz pleca.
– Varbūt pietiek par grāmatām? Mēs taču esam pieauguši cilvēki. Tu viena, es viens. Davai, es pie tevis pārvācos ar bērniem? Viņiem te patiks pie tevis. Un tev arī būs jautrāk. Elīnas pasaule, tik sakārtota un loģiska, sašūpojās. Viņa skatienā nebija ne romantikas, ne emociju. Tur bija auksts, skaidrs aprēķins. Viņa maigi, bet neatlaidīgi noņēma viņa roku.
– Māri, es domāju, ka tu visu nepareizi saprati. Mēs esam tikai draugi. Es tevi ļoti cienu, tiešām. Tu esi brīnišķīgs tēvs, labs cilvēks. Un man ir labi ar tevi. Bet dzīvot pie sevis es neaicināšu. Tev jāatrod sev līdzvērtīga. Varbūt arī ar bērniem. Jūs kopā viņus audzinātu, jums būtu vieglāk.
Viņa to teica, patiesi vēlot viņam labu. Viņa tiešām domāja, ka tā viņam būs labāk. Liela, trokšņaina ģimene, kopīgas problēmas, kas satuvina. Elīna jau redzēja šo ainu: vienkārša, sirsnīga sieviete, kura vārīs viņam boršču un lāpīs viņa dēliem zeķes. Bet viņa atbilde viņu satrieca kā ar vāli. Viņš pat nemainījās sejā. Vienkārši paskatījās uz viņu ar vieglu neizpratni. Kā uz bērnu, kurš nesaprot acīmredzamas lietas.
– Kāpēc? – mierīgi jautāja Māris. – Kāpēc man ieguldīt svešos bērnos? Man pašam ir trīs, viņi jābaro un jāģērbj. Es domāju, ka tu esi gudra, Elīna. Viss taču ir acīmredzams. Viņš ieturēja pauzi, apmetot skatienu pāri viņas lielajai, gaišajai viesistabai.
– Man ir trīs vīrieši un mājiņa četrdesmit kvadrātmetros. Tev nav neviena un simts kvadrātmetri platības. Tā taču ir vienkārša aritmētika. Dzīvotu normāli. Mani palīdzētu tev saimniecībā, atkal jau aizsardzība. Tu nebūtu viena. Ko tu piecdesmit gados atradīsi? A te nu es esmu, viss tavs.
Un maniem bērniem būtu katram savs stūris. Es neprasu tev mīlestību. Es runāju par dzīvi. Par ērtībām. Šajā brīdī Elīna saprata visu. Viņas stāsti par Florenci, viņas grāmatas, viņas filmas – tas viss viņam bija tikai fona troksnis, kas bija jāpacieš. Viņš neklausījās viņā, viņš klausījās atbalsi viņas plašajās istabās. Viņš neskatījās uz viņu, viņš skatījās cauri viņai uz potenciālajām guļvietām saviem bērniem.
Lasi vēl: Pārdevēja Jolanta man atklāja kāpēc veikalos netirgo pīļu olas: ”To nemaz nedrīkst”
Visa viņas personība, viņas prāts, viņas dvēsele, viņas sasniegumi – tas viss tika reducēts uz kvadrātmetru skaitu. Viņa nebija sieviete. Viņa bija viņa dzīvokļa problēmas risinājums. Viņa neatceras, kā viņu izraidīja. Šķiet, viņa klusēja. Bet viņš, sapratis, ka viņa biznesa plāns ir izgāzies, vienkārši paraustīja plecus un aizgāja. Bez aizvainojuma, bez drāmas. Kā aiziet no neveiksmīgām darījumu sarunām.
Forumā viņa beidza savu stāstu šādi:
— Meitenes, es to rakstu nevis tādēļ, lai mani žēlotu. Es vienkārši gribu brīdināt. Reizēm vīrietis skatās uz jums ar apbrīnas pilnām acīm, un jūs domājat, ka viņš redz jūsos dievieti. Bet viņš vienkārši aprēķina, vai viņa dīvāns ietilps jūsu guļamistabā. Vienkārši esiet uzmanīgas. Pārliecinieties, ka viņam esat vajadzīga jūs, nevis jūsu trīsistabu dzīvoklis.
Viņas ieraksts savāca simtiem komentāru. Kāds juta līdzi, kāds rakstīja, ka viņa pati vainīga savā naivumā. Un tad parādījās viens komentārs, īss un ass, no lietotāja ar segvārdu “Jautrais trusis”.
— Dāmas, a jūs uzrakstiet zīmīti pie savām durvīm. “Svešiem Aizliegts. Te dzīvo naiva sieviete. Esmu gatava pieņemt interesi par kvadrātmetriem kā tieksmi pēc skaistā.”
