– Elīna, tu esi tik… gudra. Un skaista. Un saimniece laba. Un tad viņš pietuvojās. Uzlika savu smago, pēc dzelzs smaržojošo roku viņai uz pleca.
– Varbūt pietiek par grāmatām? Mēs taču esam pieauguši cilvēki. Tu viena, es viens. Davai, es pie tevis pārvācos ar bērniem? Viņiem te patiks pie tevis. Un tev arī būs jautrāk. Elīnas pasaule, tik sakārtota un loģiska, sašūpojās. Viņa skatienā nebija ne romantikas, ne emociju. Tur bija auksts, skaidrs aprēķins. Viņa maigi, bet neatlaidīgi noņēma viņa roku.
– Māri, es domāju, ka tu visu nepareizi saprati. Mēs esam tikai draugi. Es tevi ļoti cienu, tiešām. Tu esi brīnišķīgs tēvs, labs cilvēks. Un man ir labi ar tevi. Bet dzīvot pie sevis es neaicināšu. Tev jāatrod sev līdzvērtīga. Varbūt arī ar bērniem. Jūs kopā viņus audzinātu, jums būtu vieglāk.
Viņa to teica, patiesi vēlot viņam labu. Viņa tiešām domāja, ka tā viņam būs labāk. Liela, trokšņaina ģimene, kopīgas problēmas, kas satuvina. Elīna jau redzēja šo ainu: vienkārša, sirsnīga sieviete, kura vārīs viņam boršču un lāpīs viņa dēliem zeķes. Bet viņa atbilde viņu satrieca kā ar vāli. Viņš pat nemainījās sejā. Vienkārši paskatījās uz viņu ar vieglu neizpratni. Kā uz bērnu, kurš nesaprot acīmredzamas lietas.
– Kāpēc? – mierīgi jautāja Māris. – Kāpēc man ieguldīt svešos bērnos? Man pašam ir trīs, viņi jābaro un jāģērbj. Es domāju, ka tu esi gudra, Elīna. Viss taču ir acīmredzams. Viņš ieturēja pauzi, apmetot skatienu pāri viņas lielajai, gaišajai viesistabai.
– Man ir trīs vīrieši un mājiņa četrdesmit kvadrātmetros. Tev nav neviena un simts kvadrātmetri platības. Tā taču ir vienkārša aritmētika. Dzīvotu normāli. Mani palīdzētu tev saimniecībā, atkal jau aizsardzība. Tu nebūtu viena. Ko tu piecdesmit gados atradīsi? A te nu es esmu, viss tavs.
Un maniem bērniem būtu katram savs stūris. Es neprasu tev mīlestību. Es runāju par dzīvi. Par ērtībām. Šajā brīdī Elīna saprata visu. Viņas stāsti par Florenci, viņas grāmatas, viņas filmas – tas viss viņam bija tikai fona troksnis, kas bija jāpacieš. Viņš neklausījās viņā, viņš klausījās atbalsi viņas plašajās istabās. Viņš neskatījās uz viņu, viņš skatījās cauri viņai uz potenciālajām guļvietām saviem bērniem.
Lasi vēl: Pārdevēja Jolanta man atklāja kāpēc veikalos netirgo pīļu olas: ”To nemaz nedrīkst”
Visa viņas personība, viņas prāts, viņas dvēsele, viņas sasniegumi – tas viss tika reducēts uz kvadrātmetru skaitu. Viņa nebija sieviete. Viņa bija viņa dzīvokļa problēmas risinājums. Viņa neatceras, kā viņu izraidīja. Šķiet, viņa klusēja. Bet viņš, sapratis, ka viņa biznesa plāns ir izgāzies, vienkārši paraustīja plecus un aizgāja. Bez aizvainojuma, bez drāmas. Kā aiziet no neveiksmīgām darījumu sarunām.
Forumā viņa beidza savu stāstu šādi:
— Meitenes, es to rakstu nevis tādēļ, lai mani žēlotu. Es vienkārši gribu brīdināt. Reizēm vīrietis skatās uz jums ar apbrīnas pilnām acīm, un jūs domājat, ka viņš redz jūsos dievieti. Bet viņš vienkārši aprēķina, vai viņa dīvāns ietilps jūsu guļamistabā. Vienkārši esiet uzmanīgas. Pārliecinieties, ka viņam esat vajadzīga jūs, nevis jūsu trīsistabu dzīvoklis.
Viņas ieraksts savāca simtiem komentāru. Kāds juta līdzi, kāds rakstīja, ka viņa pati vainīga savā naivumā. Un tad parādījās viens komentārs, īss un ass, no lietotāja ar segvārdu “Jautrais trusis”.
— Dāmas, a jūs uzrakstiet zīmīti pie savām durvīm. “Svešiem Aizliegts. Te dzīvo naiva sieviete. Esmu gatava pieņemt interesi par kvadrātmetriem kā tieksmi pēc skaistā.”
