Veļu laiks latviešu tradīcijās vienmēr bijis īpašs laiks. Tas sākas Miķeļos – 29. septembrī un ilgst līdz Mārtiņdienai – 10.novembrim, tātad, ilgst aptuveni 6 nedēļas.
Šis laiks bija kā miera, klusuma un pateicības periods — laiks apdomāt, kas paveikts, un sakārtot gan māju, gan domas pirms ziemas. Mūsdienās daudzi šo laiku atzīmē līdzīgi piemiņas vakariem, dedzinot svecītes un pieminot aizgājušos. Daudzos novados tieši Veļu laikā tiek rīkoti tā saucamie “svecīšu vakari”, kas arī ir saistībā ar šo laiku – pieminot savus mīļos, kas jau devušies prom citā saulē.
Ticēja, ka šajā laikā veļi “nāk” apciemot savus tuviniekus un ģimenes – apskatīt māju, saimniecību, “satikt’ savus mīļos. Tamdēļ šajā laikā ir ļoti svarīgi sagaidīt viņus cienīgi, tāpēc bija jāievēro vairākas tradīcijas.
Senlatvieši ticēja, ka Veļu laikā laiks un it īpaši vakari, ir jāpavada mierīgi – bez liela trokšņa, bez dziedāšanas un skaļuma – pretējā gadījumā tas traucē veļiem un var ļoti nepatikt un neko labu tas nesolīja. Jo senie latvieši ticēja, ka tieši gari ir tie, kas sargā savas ģimenes un sargā no ļauna. Taču, ja garus negaidīja cienīgi, tie novērsās un vairs nesargāja, līdz ar to, tas varēja solīt dažādas nelaimes un neveiksmes.
Lai cienīgi sagaidītu “viesus”, mājās atstāja ēdienu, ko lika uz galda – maizi, sieru, putru. To atstāja tieši uz nakts stundām, jo ticēja, ka veļi parasti nāk naktī, lai varētu mierā un klusumā “paviesoties un ieturēt maltīti”.
Daudzviet dedzināja sveces un skaliņus, jo ticēja, ka tieši liesmas gaisma ir tā, pēc kuras vadās veļi, lai atrastu pareizo ceļu un savām vecajām mājām un ģimenēm.
Viens no interesantākajiem ticējumiem, saistībā ar Veļu laiku bija tāds, ka nedrīkstēja sēdēt uz durvju sliekšņa un uz galda, jo tā bija “robeža”, kur garu pasaule satiekas ar dzīvo pasauli.
Bet, ja naktī iečīkstējās durvis vai loga eņģes, tad ticēja, ka tieši tobrīd ir ienākuši veļi.
Lasi vēl: Vai kaķi patiešām var redzēt un just aizgājēju dvēseles: beidzot šis jautājums ir atbildēts
Veļu laika pēdējā diena ir Mārtiņos – 10. novembrī, tā ir robeža starp rudeni un ziemu, un šajā laikā visi veļi dodas atpakaļ uz “viņpasauli”. Tāpēc šajā dienā veļus neviens vairs necienāja, ēdienu uz nakti neatstāja, bet pateicās tiem par aizsardzību un atvadījās līdz nākamajam rudenim.
Dažviet, saistībā ar šo laiku, bija īpaši rituāli, tos sauca par “veļu aizvadīšanu”, kad tos simboliski aizvadīja prom ar dziesmām, maizes gabaliņu, novietojot to pagalmā vai pie akas. Un noliekot maizīti, teica: “Ejiet, veļi, savā vietā, nāciet atkal nākamgad!”.
