— Tev ir pilnīga taisnība, Gati. Es tiešām neesmu Inese. Un laikam nekad nebūšu. Tāpēc es nolēmu – tā kā es esmu šī mūsdienīgā un “slinkā” sieviete, tālākās svinības ir tavās rokās.
Gatis apjuka. Viņš joprojām turēja rokās dakšiņu.
— Ko tu ar to domā?
— To arī domāju. Ledusskapī ir torte, virtuvē ir netīrie trauki, un viesiem vajag papildināt dzērienus. Tā kā Inese būtu “lidinājusies”, bet es gribu atpūsties, tu vari mums visiem parādīt, kā tas darāms. Es dodos uz guļamistabu lasīt grāmatu.
Viesi sastinga. Gatis, jūtot, ka viņa autoritāte draugu priekšā sašķobās, mēģināja glābt situāciju:
— Nu, izbeidz, Linda! Es taču tikai pajokoju! Sēdies atpakaļ!
— Nē, Gati. Šovakar tu esi saimnieks. Parādi mums to “Ineses skolu”.
Linda mierīgi izgāja no istabas, aizvēra durvis un patiesi apsēdās lasīt. Viņa dzirdēja, kā istabā iestājas neveikls klusums, ko pārtrauca tikai Gata mēģinājumi kaut ko glābt.
Sabojātais vakars un rūgtā mācība
Gatis metās uz virtuvi. Viņš mēģināja izņemt otro paplāti no krāsns, bet nevarēja atrast cimdus. Viņš apdedzināja pirkstus, sāpēs iesaucās un netīšām nometa paplāti uz grīdas. Viesi dzirdēja trauku šķindoņu un Gata skaļos, neapmierinātos izsaucienus.
Viņš mēģināja sagriezt torti, bet izdarīja to tik neveikli, ka medus kūka pārvērtās par drupatu kaudzi uz šķīvjiem.
Draugi sāka viens pēc otra celties.
— Klau, Gati, mums jau laikam laiks… rīt agri jāceļas, — teica viens.
— Jā, paldies par gaļu, bija tiešām garšīgi, — piebalsoja otrs, vairāk skatoties uz durvīm, nevis uz jubilāru.
Pēc pusstundas dzīvoklis bija tukšs. Gatis palika sēžot virtuvē pie netīro trauku kalna, ar apsaitētu pirkstu un nosmērētu kreklu. Linda iznāca no guļamistabas, mierīgi ielēja sev glāzi ūdens un nostājās viņam pretī.
— Vai bija tā vērts, Gati? — viņa klusi pajautāja.
Gatis klusēja. Viņš vairs neizskatījās pēc varenā kapteiņa.
— Ja tu vēlreiz – jebkad – izrunāsi Ineses vārdu kā salīdzinājumu ar mani, tās būs mūsu pēdējās vakariņas. Es neesmu tava pagātne, es esmu tava tagadne. Ja tev vajag Inesi, meklē viņu. Ja tev vajag mani – iemācies mani cienīt.
Gatis klusi pamāja ar galvu. Viņš saprata, ka šajā vakarā viņš ir pazaudējis kaut ko daudz vērtīgāku par labu jubilejas ballīti. Viņš bija pazaudējis Lindas uzticību un siltumu, un viņam priekšā bija gara nakts, mazgājot traukus un domājot par to, kā rītdienas rītā lūgt piedošanu.
Linda aizgāja gulēt, zinot vienu – viņa vairs nekad neļaus sev justies kā “otrajai labākajai”. Un Ventspilī, aiz loga, jūra turpināja šalkt, atgādinot, ka dzīve turpinās tikai uz priekšu, nekad atpakaļ.
