Latvijas kultūras telpā nule kā uzviļņojis patiesi unikāls notikums – dzimtenē pēc vairāk nekā 80 gadu prombūtnes atgriezusies Jāņa Roberta Tillberga glezna “Latviešu meitene”.
Šis mākslas darbs kopš Otrā pasaules kara beigām atradās Vācijā, Šlēsvigas muzeja krātuvēs, kur tas, neviena nepamanīts, nogulēja noliktavu plauktos kopš 1943. gada. Glezna tika atrasta nejauši, taču šī nejaušība ir mērķtiecīga darba rezultāts, ko veic entuziasti un pētnieki, dzenot pēdas citam latviešu lielmeistaram.
Kā norāda mākslas darbu meklētājs un mūziķis Jānis Holšteins-Upmanis, sajūtas, ieraugot gleznu muzejā starp tūkstošiem citu priekšmetu, bijušas pielīdzināmas piedzīvojumu filmām. Darbs tur atradās neskarts un neatvērts kopš brīža, kad tas tur nonāca, radot patiesu “Svēto Grāla” atklāšanas efektu.
Purvīša pēdas ved pie Tillberga šedevra
Paradoksāli, bet Tillberga darba atrašana ir tieši saistīta ar mēģinājumiem sadzīt pēdas Vilhelma Purvīša pazudušajam mantojumam. Purvīša ģimene Latviju pameta 1944. gadā, dodoties trimdā uz Vāciju, un šajā procesā pazuda milzīgs skaits mākslinieka gleznu un personīgo mantu.
Pētniecības process ir apjomīgs un sarežģīts – tiek analizēti nupat atslepenoti militārie dokumenti, arhīvu mapes un kara laika periodika. Izšķirošais pavediens šajā gadījumā bija kāds raksts 1945. gada avīzē, kurā tika pieminēts, ka Lozes muižā redzami Purvīša darbi un slavenās Benjamiņu mēbeles. Sekojot norādei, ka muižas saturs nodots muzejam, pētnieki nonāca pie atklājuma: lai gan Purvīša darbu tur nebija, noliktavā slēpās Tillberga “Latviešu meitene”.
Mākslas darba simbolika un suitu kultūras uzplaukums
Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte-Pakule skaidro, ka glezna, visticamāk, radīta ap 1939. gadu. Tajā attēlota meitene suitu tautastērpā ar raksturīgu zaļu krūzi rokās. Šis tēls nav nejaušs – pagājušā gadsimta 30. gadu vidū Latvijā radās milzīga interese par suitu kultūru, tika izdotas skaņu plates, un zaļā krūze kļuva par vienu no atpazīstamākajiem simboliem tautas dziesmās un mākslā. Līdz šim par šo darbu bija atrodamas ziņas tikai 1940. gada žurnālā “Atpūta”, taču pati glezna tika uzskatīta par zudušu.
Juridiskie izaicinājumi un ceļojums pie skatītājiem
Pašlaik glezna ir aplūkojama Ķīpsalā, kultūrtelpā “Ola Foundation”, taču drīzumā plānots to izstādīt arī Rīgas Latviešu biedrības namā un doties tūrē uz Rēzekni, Ventspili un citām Latvijas pilsētām. Tomēr gleznas statuss joprojām ir trausls – vācu puse to Latvijai ir nodevusi tikai uz trīs gadiem. Purvīša muzeja vadītāja Žanete Grende uzsver, ka šajā laikā ir jāatrod juridisks risinājums, lai panāktu, ka nacionālais dārgums paliek Latvijā uz visiem laikiem.
Nenoslēgtais stāsts par Purvīša pazudušajām gleznām
Tillberga darba atgūšana ir tikai neliela uzvara lielajā cīņā. Simtiem Vilhelma Purvīša darbu joprojām ir pazuduši. Pastāv vairākas teorijas par to atrašanās vietu. Viena no tām saistīta ar nacistiskās Vācijas amatpersonu Alfrēdu Rozenbergu, kurš bija Purvīša skolnieks un personīgi rīkojās ar daļu no muzeja izvestajām gleznām. Tāpat pastāv versija, ka daudzi darbi no Vācijas tālākajos pēckara gados varētu būt aizceļojuši uz Ameriku.
Pētnieki nezaudē cerību, jo “Latviešu meitenes” atrašana pierāda – pat vissarežģītākajos arhīvu labirintos ir iespējams atrast ceļu uz mājām, ja vien pietiek pacietības un neatlaidības.
