Vēzis neatnāk negaidīti – saruna no personiskās un profesionālās pieredzes

27 gadu vecumā viņai diagnosticēja asins vēzi. Viņa nepieņēma upura lomu, nesūdzējās par dzīvi, bet mēģināja sadzirdēt to, par ko brīdināja ķermenis. Slimība atkāpās. Tagad Jekaterina Minajeva ir praktizējoša psiholoģe un palīdz klientiem tikt galā ar smagu traucējumu, tostarp onkoloģisku, cēloņiem un sekām, raksta portāls la.lv un portāla sadaļa veselam.lv.

Intervijā viņa pastāstīja, kāpēc diagnoze “gadījās” viņai, un paskaidroja, kā varam aizsargāt savu veselību, kamēr nav par vēlu.

Kādi psiholoģiskie cēloņi var izraisīt vēzi?

Līdz vēzim ir jādegradējas. Klienti nāk un saka: “Man viss bija labi, bet tad pēkšņi atklāja vēzi”, bet tā nenotiek.

Strādājot ar klientiem, kuriem šķietami viss ir kārtībā, izgaismojas nopietni apstākļi, kas ir iemesls onkoloģiskai saslimšanai.
Cilvēki bieži noved savu dzīvi līdz ellei, kā tas notika ar mani 27 gadu vecumā.

Kas tad notika jūsu dzīvē?

Manas grūtniecības laikā mēs ar vīru sareģistrējāmies un sākām dzīvot dzīvoklī, kas palika mantojumā no mana vectēva. Dzīvoklis bija briesmīgs, vecs, ar logiem uz vairāku joslu maģistrāli. No kravas automašīnām troksnis bija tāds, ka atrasties dzīvoklī bija neiespējami.

Pirms tam es dzīvoju klusā rajonā. Te no ielas nāca ne tikai troksnis, bet arī smaka, it kā jūs dzīvotu atkritumu izgāztuvē.

Man sākās neiroze, nelīdzēja nekādi ausu aizbāžņi. Tā vietā, lai aprunātos ar māti, samainītu dzīvokli, pārceltos vai vismaz nomainītu logus, mēs neko nedarījām.

Un tas viss notika gaidību laikā?

Jā, un es taču varēju teikt: “Mani tas neapmierina, es eju pie saviem vecākiem, kur man viss patīk.” Turklāt vīrs slikti reaģēja uz grūtniecību, nebija gatavs tēva lomai, sāka iedzert. Tā nu es dzīvoju – stāvoklī, nepanesamā atmosfērā, ar dzerošu vīru!

Vai pēc dzemdībām kaut kas mainījās?

Es mazliet samierinājos. Sāku rūpēties par vidi un centos cīnīties pret vīra iedzeršanu. Tad uzradās vīramāte: mēģināja kontrolēt, nāca, kad sadomāja, lūrēja ledusskapī, zvanīja un apvainoja. Stāstīja, cik slikta es esmu, un ka viņa nevēlējās tādu sievu savam dēlam. Vīrs neiejaucās.

Kāpēc tas jūs nemudināja uz izlēmīgu rīcību tādā brīdī?

Es domāju, ka tas bija tā saucamais “varde verdošā ūdenī” sindroms. Ja vardi ievieto siltā, komfortablā ūdenī un pakāpeniski to uzsilda, tad varde peldēs, bet neizlēks ārā. Tāpat es.

Tā vietā, lai kaut ko mainītu situācijā, es nolēmu rūpēties par sevi, savu ķermeni un kontrolēt svaru. Nometu svaru, attīrīju organismu, aizrāvos ar veselīgu uzturu, praktizēja daudzu dienu ārstniecisko badošanos. Taču galu galā nopietni sabojāju gremošanas traktu.

Kad sāku uz ielas paģībt, devos pie ārstiem.

Nodevu analīzes, vispirms mani nosūtīja uz konsultāciju centru, pēc tam – uz pārbaudi slimnīcā.

Šķir otru lapu, lai lasītu interviju tālāk