Iedomājieties zemes gabalu, kur augi priecē bez ikdienas laistīšanas, ravēšanas un bezgalīgas augsnes uzirdināšanas.
Šāds scenārijs ir iespējams, ja pārskatīsiet savu ierasto pieeju augu kopšanai. “Vieglā dārzkopība” nav nolaidība, bet gan saprātīga simbioze ar dabu, kur galvenais ir ļaut tai strādāt cilvēka labā.
Galvenais princips ir izvēlēties kultūras, kas spēj pašas sēt un augt. Daudzgadīgi garšaugi, sīpolpuķes vai garšvielu augi, piemēram, timiāns un salvija, gadiem ilgi dzīvo vienā vietā, neprasot pārstādīšanu.
Pat sīpoli un ķiploki, kas pēc ražas novākšanas tiek atstāti zemē, nākamajā pavasarī bez cilvēka iejaukšanās ražo svaigus garšaugus.
Tradicionālo zālienu, kas prasa pļaušanu un mēslošanu, var viegli aizstāt ar zemes seguma augiem. Zemu augošu āboliņu vai pīlādžu stādījumi veido blīvu paklāju, kas nomāc nezāles. Tie nav jālaista, un to ziedi piesaista bites.
Zem kokiem var iestādīt cekuliņus vai pahizandru, lai tukšās platības pārvērstu gleznainos stūros.
Celiņi ir vēl viena joma, kur var ietaupīt enerģiju. Tā vietā, lai izmantotu kaprīzus bruģakmeņus, kas sagulst un aizaug ar zāli, var izmantot plakanu, ar intervāliem izkārtotu bruģi. Telpu starp tiem aizpildiet ar granti vai mizu – tā jums nebūs jācīnās ar nezālēm. Akmens šķembas, kas izklātas biezā slānī, veido stabilu virsmu, kas gadiem ilgi nav jālabo.
Mulčēšana ir īsts “slinko” pieeju sabiedrotais. Zāģu skaidu, salmu vai nopļautas zāles slānis saglabā mitrumu, pasargā saknes no pārkaršanas un pakāpeniski pārvēršas par mēslojumu. Zeme zem mulčas paliek irdena, tāpēc nav nepieciešams rakt virs dobēm.
Saskaņā ar šiem noteikumiem izveidotam dārzam ir sava dzīve. Tas necenšas pēc perfektām līnijām vai sterilas tīrības, bet dod brīvību un laiku atpūtai.
Šeit tiek novērtēts dabiskais skaistums: pieneņu drebēšana vējā, sūnu raksts starp akmeņiem, savvaļas garšaugu smarža. Tā ir telpa, kur cilvēks nav vergs, bet gan viesis, kas vēro dabas radīto harmoniju.
