Cieņa, kas dzimst klusumā. Kādreiz kāds cilvēks man teica: «Gribi, lai tevi ciena tavi pieaugušie bērni? Nelūdzies un neattaisnojies. Vienkārši pasaki vienu frāzi — bet pasaki to mierīgi, dziļi, ar pašcieņas sajūtu.»
Toreiz tas šķita nesaprotami. Kāda vēl frāze? Bet ar gadiem, kad jau ir nodzīvots vairāk, atnāk sapratne: patiesība nav skaļumā, bet dziļumā. Vienkārša, bet patiesa frāze spēj mainīt visu — ne ar maģiju, ne ar viltību, bet ar to, ko tā pamodina gan tevī, gan tavos pieaugušajos bērnos. Daudzi izjūt šo smago sajūtu: šķiet, ka esi darījis, bet pretī — nekā, vienaldzība, dažreiz pat trakāk. Un tu sēdi, skaties logā vai grīdā un domā:
«Ko es izdarīju nepareizi? Kāpēc mani pieaugušie bērni it kā aizmirsuši, kas es esmu? Es taču neesmu svešs. Es neprasīju daudz — tikai cieņu, tikai to, lai mani kaut reizi uzklausa.»
Cieņu nevar pieprasīt
Cieņa nav tas, ko var izraut ar varu, izlūgties vai nopelnīt ar dāvanām. To var tikai pamodināt. Un tam nepieciešams iekšējs spēks — tāds, kas ar gadiem nepazūd, bet gluži pretēji, parādās, ja to atļauj. Viena frāze — īsta, patiesa — darbojas kā slēdzis. Klikšķis — un attiecībās iedegas gaisma. Bet līdz tai ir jānokļūst: nevis vienkārši jāatceras, bet jāsajūt.
Pirmais: apstājieties. Viss sākas ar apstāšanos. Neskrieniet pakaļ cieņai, neuzbāzies. Vēlme piezvanīt, atgādināt par sevi, piedāvāt palīdzību — ir saprotama. Bet tieši šajā skriešanā slēpjas sakne. Kad cilvēks jūt, ka jūs baidāties tikt aizmirsti, viņš jūs patiešām aizmirst. Tas ir paradokss. Ja tā sakāt jūs to tikai apstiprināt arī citiem. Pieauguši bērni ir kā antenas: viņi uztver ne vārdus, bet to, ko jūs paužat ar savu būtību.
Kāda sieviete, jau pāri septiņdesmit, trīs pieaugušu bērnu māte, vienmēr pati zvanīja, brauca, palīdzēja ar mazbērniem. Bet pretī — klusums.
Kādu dienu viņa apstājās. Apsēdās krēslā, paskatījās uz visu šo un pajautāja sev: «Kāpēc es to daru? Lai pierādītu, ka vēl esmu svarīga?»
Viņa pārstāja zvanīt, pārstāja uzbāzties, sāka pievērsties sev, bet mierīgi. Un tad notika negaidītais: viņi paši uzrakstīja, pēc tam atbrauca. Viņi sajuta, ka mamma kļuvusi cita — viņai parādījusies sava ass. Pie šādas sievietes gribas tuvoties, jo no viņas nāk spēks, nevis trūkums.
Otrais: neattaisnojieties
Kad jūs mierīgi sakāt: «Es saprotu, kā tu jūties, bet es rīkojos tā, kā uzskatīju par pareizu.» — tajā brīdī jūs kļūstat pieaugušāks par viņiem. Un tad viņi sāk pieaugt, jo kādam taču jābūt vecākajam — enkura lomā, tam, kurš stāv uz vietas, kamēr citi skrien cauri dzīvei. Kad cilvēks 60, 70 vai 80 gados paliek stingrs, bet labsirdīgs, mierīgs, bet ne auksts — viņi atgriežas. Varbūt ne uzreiz, bet atgriežas, jo tajā ir kaut kas īsts.
Trešais: prasme pateikt “nē”
Daudziem tas ir pārbaudījums. Bailes atteikt, lai tikai nedomātu, ka esat cietsirdīgi, lai neapvainotos. Bet, kad jūs atkal piekrītat, kaut gan negribat, pateicības vietā nāk kas cits. Cilvēki jūt, ka var manipulēt. Cieņa nozīmē robežas — ne stingrību, bet skaidrību. Kad jūs sakāt “nē” mierīgi, kaut kas mainās. Viņi var mēģināt jūs pārbaudīt, bet, ja jūs paliekat pie sava kā cilvēks, kurš zina savu vērtību, — tas maina visu.
Kāda vecmāmiņa, kuras pusaudze mazmeita pastāvīgi prasīja naudu, kādu dienu atteica un dzirdēja: «Tātad tu mani …»
Tad viņa atbildēja:
«Es tevi mīlu, bet es neesmu maciņš. Mana mīlestība — tas ir mans laiks, rūpes, pelmeņi, acis, kas uz tevi raugās ar siltumu. Ja tu to neredzi — man žēl, bet vairāk nedošu.»
Mazmeita pukojās, bet pēc nedēļas atgriezās — cita. Un apskāva vecmāmiņu. Jo saprata: vecmāmiņa nav tā, kura vienmēr pa rokai, bet tā, kura ir — īsta, ar savām robežām un mīlestību.
Ceturtais: klusuma spēks
Dažreiz vajag vienkārši apklust, bet spēkā. Ja jūs zvanāt, rakstāt, bet pretī — klusums, pamēģiniet neatgādināt par sevi. Vienkārši dzīvojiet savu dzīvi. Lai šis klusums kļūst nevis par tukšumu, bet par piepildījumu.
Vēstījumam jābūt šādam:
«Es esmu. Un, ja tu vēlēsies — es būšu blakus.»
Viņi dzird ne vārdus, bet jūsu stāvokli. Frāze atnāks pati
Kad jūs iziesiet šo ceļu, pareizie vārdi atnāks paši — ne mākslīgi, bet no dziļuma. Un to sajutīs. Viņi sāks uz jums raudzīties citādi — ne tāpēc, ka jūs teicāt, bet tāpēc, ka kļuvāt mierīgi un stingri. Ne cieti, bet stabili. Cieņa dzimst tur, kur jūs stāvat uz savām kājām, nepierādot savu vērtību, bet vienkārši to zinot. Un tad, pat ja jūs neko neteiksiet, jūsu klusums runās:
«Es joprojām esmu šeit. Es esmu cienīgs.» Un pat pieaugušie, vienmēr meklē balstu. Ne kontrolētāju, bet to, kurš iemācījies stāvēt sevī.
Lasi vēl: Ticējums, ka nedrīkst svinēt savu 40 gadu jubileju – ko tas nozīmē un vai tā ir patiesība
Klusums — tā nav noraidīšana, bet spēks
Ja cilvēks mierīgi ieiet klusumā, tā nav noraidīšana — tas ir izvēle. Un to ciena. Kāds vīrietis 75 gadu vecumā piedzīvoja dēla aukstumu: tas reti sazinājās, neinteresējās par viņa dzīvi. Tad tēvs kādu dienu vienkārši pateica:
«Man vienmēr ir prieks tevi redzēt, bet vairāk es par sevi neatgādināšu. Es dzīvoju, un tu dzīvo.»
Viņš aizgāja savā dzīvē — bez gaidīšanas, vienkārši sāka nodarboties ar savām lietām: atkal sāka lasīt, pastaigāties, ieguva jaunus draugus. Un dēls atgriezās. Sākumā uzmanīgi, pēc tam tuvāk, jo sajuta: tēvs vairs nav atkarīgs un pie tāda gribas atgriezties. Klusums — tas nav atteikums. Tā ir telpa, kurā cilvēks pats var atnākt. Ja vecāks visu laiku ir “uz vada”, viņš neatstāj iespēju spert soli.
Kad piedzimst tā frāze
Kad cilvēks pārstāj skriet pēc uzmanības, pārstāj attaisnoties, iemācās teikt “nē” un nebaidās klusuma — tad viņā sāk nobriest tā pati frāze. Tā vēl nav izteikta, bet tā jau ir. Un, kad tā tiek izteikta, tā skan ne kā pārmetums vai mācība, bet kā kamertons — iekšējs, īsts. Bet, lai tā trāpītu precīzi mērķī, vajadzīgs vēl viens solis.
Frāze darbosies tikai tad, ja aiz tās stāv ne tikai spēks, bet arī siltums. Ne demonstratīvs (“Es visu atdevu!”), bet īsts — kā gaisma logā, kas silda. Tas ir spējā redzēt viņos ne tikai pieaugušos vai aizņemtos, bet cilvēkus. Tieši tad dzimst patiesa cieņa no viņu puses. Kad vecāks raugās ne no apakšas (gaidot), ne no augšas (pārmetot), bet tieši — ar siltumu, — pleci nolaižas. Viņš pārstāj aizsargāties un sāk redzēt priekšā cilvēku, pie kura gribas pieiet.
Daudzi pieaugušie bērni dzīvo ar kādu sajūtu: reti zvana, nebrauc, nav pietiekami uzmanīgi. Bet visbiežāk viņi no vecākiem dzird ne atbalstu, bet pārmetumus — pat ja tie ietīti rūpēs. Un tas atgrūž. Bet siltums — pievelk. Kad “Tu mani pavisam esi aizmirsis” vietā skan “Man prieks, ka tu šobrīd esi šeit” — viss apgriežas otrādi.
Lasi vēl: Ko par tevi var liecināt tava matu krāsa un kāda tai ir karmiskā nozīme
Vecmāmiņas vārdi
Kāda gandrīz astoņdesmitgadīga vecmāmiņa teica savam pieaugušajam mazbērnam, nogurušam no darba un sadzīves:
«Es neapvainojos, ka tu reti atbrauc. Es vienkārši ļoti priecājos, kad tu esi, un saglabāju šo sajūtu dvēselē.» Pirmo reizi pēc ilga laika viņš dzirdēja nevis “Kur tu biji?”, bet “Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi.” Tas izraisīja cieņu — jo vecmāmiņa neko neprasīja, viņa pieņēma. Un tieši tad var pateikt to pašu frāzi — vienkāršu, mierīgu. Ne kā pārmetumu, bet kā robežu. Kā mīlestību.
Tā var skanēt dažādi, bet būtība ir viena:
«Es vairs necīnīšos par uzmanību. Es vienkārši esmu. Ja gribēsi — atradīsi ceļu pie manis. Viss ir mierīgi, bez drāmām. Es nekur neskrienu. Tā nav siena — tas ir balsts.»
Kad šie vārdi tiek teikti ar siltumu — tas ir spēka brīdis. Tieši tas izraisa cieņu, jo vecāks vairs nav atkarīgs, viņš kļūst īsts. Un īstos ciena ne par to, ko viņi ir darījuši, bet par to, par ko viņi ir kļuvuši.
Dzīvojiet savu dzīvi
Lai tas nepaliktu tikai teorijā, jāizdara viena vienkārša, bet spēcīga lieta: jāsāk runāt ne tikai par pagātni, bet arī par sevi — kā par cilvēku, kurš dzīvo šeit un tagad. Ne kā par vecāku, kam “ir parādā”, bet kā par cilvēku, kurš lasa, pastaigājas, klausās mūziku, nodarbojas ar to, kas patīk — ar adīšanu, dārzu, gleznošanu, sarunām ar draugiem.
Kad jums ir sava dzīve, jūs kļūstat interesanti. Un tad viņi nāk ne pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka ar jums var vienkārši būt.
Pēdējais solis: godīgums
Atliek pēdējais, visdziļākais solis — būt godīgam pašam pret sevi. Atzīšanās: «Jā, es arī ne vienmēr biju ideāls. Varbūt ne apzināti — no bailēm, noguruma, nezināšanas. Bet tas bija.» Šī patiesība dara jūs īstu. Un īstu ciena, jo viņš nebaidās no sevis.
