Es samierinājos. Gulēšu mājās. Dievs mani sodīja par lepnumu, tā man arī vajag. Pēc divām dienām Aija ienāca manā istabā (mani tomēr pārveda pie viņiem). Viņa nolika uz nakts skapīša aploksni. — Re, Mirdzas kundze. Te pietiks pilnam kursam. Un vēl kopējai sākumam, lai es varētu atgriezties darbā. Es ieskatījos aploksnē. Tur gulēja nauda.
— Aija… — es mēma paliku. — No kurienes? Vai jūs kredītu paņēmāt? Nevajag. Es neļaušu. Jūs tāpat tik tikko savelkat galus kopā.
— Nav kredīts, — Aija pasmaidīja. Acis viņai viltīgi spīdēja. — Tā ir jūsu nauda. Nu, gandrīz.
— Mana? — Atceraties mašīnu? To čuguna? Kuru jūs gribējāt izmest?
Viss atklājās
Es saraucu pieri, atceroties to dienu, kad ar vieglu sirdi atdevu viņai “krāmus”. — Atceros. Un?
— Es taču ar to sāku šūt. Sākumā sev, pēc tam kaimiņienēm kaut ko atšuvu. Bet pēc tam… Zināt, tagad modē nācis “patchwork”. Skrandu deķi, stepētas segas “rustic” stilā. Tas ir ļoti moderni un dārgi. Bet mūsdienu mašīnas biezo “sendviču” no auduma un sintipona neņem, plīst. Bet jūsu “Singer” — tas taču ir zvērs. Tas četrās kārtās šuj.
Aija izvilka telefonu un parādīja man lapu internetā. — Re, skatieties. Tas ir mans veikals meistaru gadatirgū.
Es ieraudzīju neticami skaistas fotogrāfijas. Skrandu segas ar sarežģītiem rakstiem, stilīgas somas un džinsi, izšūti galdauti. Un cenu zīmes… Cenas mani satrieca. — “Pasūtījumi pierakstīti trīs mēnešus uz priekšu,” — es skaļi izlasīju.
— Aha, — Aija pamāja. — Es naktīs šuvu, kamēr visi gulēja. Mašīna ir klusa, gaita mīksta. Es ar to tik daudz pasūtījumu esmu uztaisījusi! Tā mani baro. Pareizāk sakot, mūs visus baro. Un jaunai mašīnai sakrāju, gribējām jau pirkt… Bet veselība ir svarīgāka. Mašīna pagaidīs.
Es skatījos uz viņu un nespēju ticēt. Tā pati “vienkāršā sieviete”, kuru es uzskatīju par necienīgu, tie paši “lūžņi”, kurus gribēju izmest. Viņi izglāba mani. Aija pārdeva segu kolekciju, kuru gatavoja izstādei, un atlika automašīnas pirkšanu, lai apmaksātu pārējo.
— Aijiņ… Piedod man, vecai muļķei. Viņa apsēdās uz gultas malas, paņēma manu roku savās raupjajās, siltajās plaukstās.
— Nu ko jūs, māmiņ. Mēs taču esam savējie.
Pēc pusgada es nostājos uz kājām. Staigāju ar spieķīti, bet staigāju. Valoda atjaunojās pilnībā. Es atgriezos savā dzīvoklī, bet tagad es nebiju viena. Katras brīvdienas pie manis brauca Mārtiņš, Aija un mazbērni. Es iemācīju Maijai lasīt, bet ar Ansi mēs apspriedām vēsturi.
Es palūdzu Aijai atvest man to pašu mašīnu. Es gribēju uz to vienkārši paskatīties. Kad Mārtiņš to ienesa istabā, es paglaudīju auksto metālu. Uz korpusa, tur, kur bija nolupusi laka, Aija bija uzzīmējusi skaistas puķes — maskējusi trūkumus. Mašīna bija sakopta, ieeļļota.
— Paldies tev, večiņ, — es pačukstēju mehānismam. — Un tev, Aija.
Lasi vēl: Salāti “Kleopatra” būs kā krāšņs rotājums jūsu galdam un īsta bauda garšas kārpiņām
Ar Gunti un Kristīni mēs gandrīz pārstājām kontaktēties. Viņi atbrauca reizi mēnesī, “ķeksīša pēc”. Kristīne rauca degunu no smakas manā dzīvoklī un visu laiku skatījās pulkstenī. Kādu dienu, šādas vizītes laikā, Kristīne pamanīja uz dīvāna greznu skrandu segu — Aijas dāvanu.
— Oho! — viņa iesaucās. — Tas taču ir sezonas trends! “Boho-chic”! Mirdzas kundze, kur pirkāt? Tas taču maksā traku naudu, es redzēju tādu par septiņiem simtiem.
— Vedekla uzdāvināja, — es sausi atbildēju.
— Re, kā, viņai parādījusies gaume? — Kristīne nosmīnēja. — Vai arī tas ir viltojums?
— Tas ir oriģināls, Kristīn. Ekskluzīvs. Roku darbs. Izgatavots uz tās pašas mašīnas, kuru tu nosauktu par mēslu. Un izgatavots ar rokām, kuras tu uzskati par raupjām.
Kristīne nošņācās un nomainīja tēmu, bet es redzēju, kā viņa ar skaudību skatās uz segu. Tagad es zinu skaidri: ne viss ir zelts, kas spīd. Un ne viss ir elite, kas ēd austeres. Mana “mīļotā” vedekla izrādījās skaists papīrītis, kura iekšpusē ir tukšums. Bet tā, kuru uzskatīju par prastu, izrādījās īsts dārgums. Cilvēks ar lielu sirdi un zelta rokām.
Es bieži domāju: ja es toreiz būtu izmetusi mašīnu, ja es būtu pavisam atstūmusi Aiju… Manis, laikam, vairs nebūtu. Dzīve ir gudra padarīšana. Tā mūs māca, reizēm nežēlīgi, atšķirt īsto no viltotā. Žēl tikai, ka sapratne nāk tik vēlu. Bet labāk vēlu nekā nekad.
Tagad es adu zeķes. Aijai, Mārtiņam, mazbērniem. Man ne visai sanāk, pirksti vēl slikti klausās, cilpas iznāk šķības. Bet Aija tās nēsā un saka: — Mirdzas kundze, šīs ir siltākās zeķes pasaulē. Tāpēc, ka tās ir no vecmāmiņas.
Un tajos brīžos esmu pilnīgi laimīga.
