Ir cilvēki, kuru klātbūtnē viss kļūst neveikls. It kā nekas slikts nenotiktu, bet sajūta paliek neomulīga. Pasaki ko neitrālu – un pretī redzi vieglu smīnu. Padalies ar prieku – un atbildē iestājas klusums.
Ieminies par nākotnes plāniem – un pēkšņi saproti, ka varbūt labāk būtu paturēt tos pie sevis. No malas viss izskatās pieklājīgi, taču gaisā starp jums jūtams vēsums un atturība.
Visbiežāk tas nav atklāts rupjums vai tieši pateikts aizvainojums. Tas ir kas cits – smalks, gandrīz nemanāms, bet sajūtams visā būtībā. Tā ir klātbūtne, kas nepaceļ balsi un neizrādās, bet vienkārši nostājas blakus un liek sajust: “Es esmu šeit.”
Noskaņojums, kas kļūst par dzīvesveidu
Daudzi uzskata, ka spēcīgas emocijas parādās tikai īsi – noguruma vai saspringtas dienas brīžos. Tomēr dažkārt tas nav tikai mirklis, bet gan ieradums. Cilvēks sāk justies īsti iesaistīts tikai tad, kad viņa rīcība izraisa kādu reakciju apkārtējos.
Speciālisti saka, ka dažkārt cilvēks izmanto kompensācijas mehānismu – lai stiprinātu savu pārliecību par sevi, viņš salīdzina sevi ar citiem. Ikdienā tas izpaužas dažādi: kā jociņš, kā šķietami draudzīga piezīme vai vienkārši kāds skatiena mirklis.
Piemērs no dzīves
Nakts vilcienā Rīga–Daugavpils reizēm ir gluži kā mazs teātris bez kulisēm – redzi cilvēkus tādus, kādi viņi patiesībā ir. Kāds tūlīt iemieg, cits aizrautīgi lasa, vēl kāds meklē sarunu biedru. Bet gadās, ka kupejā nokļūst blakus kāds, ar kuru nejūties īpaši ērti.
Toreiz tā bija sieviete ar inteliģentas dāmas izskatu: grāmata ar cietiem vākiem, pārdomāta runa, smalks aromāts. Pirmais jautājums skanēja draudzīgi:
— No kurienes jūs braucat?
— No Gulbenes.
— Nu, redz kā, arī mazpilsētā cilvēki prot pieklājīgi saģērbties.
Viss pateikts ar smaidu. It kā nekas īpašs, tomēr palika neliela dīvaina sajūta. Pēc tam sekoja piezīmes par apģērbu, par vecumu, par pašu vilcienu: “Es parasti izvēlos komfortablāk ceļot, bet nu šoreiz ir tā, kā ir…”
Un tad vienkārši gribējās, lai brauciens ātrāk beidzas. Nekas skaļš nenotika – tikai smalkas frāzes, kas radīja nelielu neomulību.
1. Nevis emocija, bet skatījums uz pasauli
Sartrs reiz teica: “Aiz neizpratnes slēpjas atteikšanās saprast.” Un tajā ir sava daļa patiesības. Te nav runa par pārdzīvojumiem, bet par skatījuma šaurību. Dažiem cilvēkiem šāda attieksme kļūst gluži kā rīta kafija – bez tās viņi nejūtas īsti “pamodušies”.
Viņi neraisa atklātas sarunas, bet vienkārši “piezīmē”, “pajoko” vai “it kā nejauši pasaka”. Un tomēr aiz tā visa var slēpties vēlme mazināt citu nozīmīgumu vai pašpārliecību.
2. Joks kā aizsegs
Visbiežāk šādas piezīmes tiek paslēptas aiz humora.
— “Nu, ko tu, taču tikai pajokoju!”
— “Tu taču esi pieaudzis cilvēks, nevar tik viegli uztvert.”
It kā nekā slikta. Bet, ja pēc šāda “joka” paliek dīvaina sajūta vai rodas vēlme skaidroties, tas vairs nav humors. Tas ir veids, kā pārbaudīt reakciju un paskatīties, kā otrs jutīsies.
3. Iekšējās tukšuma pazīme
Bieži grūtības rodas tad, kad cilvēks nespēj saprast vai pieņemt citus. Viņam var būt darbs, ģimene un ārēji viss kārtībā, bet iekšēji joprojām ir šaurība. Pasaule šķiet maza, un citu panākumi rada neērtu sajūtu. Citu prieks šķiet nesaprotams, citu plāni – satraucoši. Šādos brīžos rodas vēlme ātri pateikt kādu piezīmi vai frāzi, lai pašam justos drošāk.
4. Noskaņojums, kas pārceļas tālāk
Šeit slēpjas smalks risks – sākumā šķiet, ka tas neko nenozīmē un “mani tas neskar”. Bet ar laiku ietekme kļūst pamanāma. Vispirms parādās liekas nopūtas. Tad arvien biežāk rodas vēlme paskaidroties pat tur, kur nav vajadzības. Pamazām cilvēks kļūst piesardzīgāks, un nemanot var pārņemt šo pašu sarunu stilu.
Džims Rons ir teicis: “Vide vai nu ceļ augšup, vai velk lejup.” Tieši tāpat ir ar noskaņojumu apkārtējos. Ja ilgi dzīvo blakus cilvēkiem, kuri runā ar ironiju vai smalkām piezīmēm, tas nemanot sāk iespiesties arī tavos vārdos un intonācijās.
5. Patiesas gudrības pazīme
Cilvēks var būt stingrs, ironisks vai ļoti tiešs. Taču, ja viņā nav siltuma, to grūti saukt par īstu gudrību. Tā drīzāk ir auksts prāts bez līdzjūtības. Patiesa gudrība vienmēr iet roku rokā ar sapratni un cilvēcību. Ja kāds bieži izmanto asprātīgas piezīmes vai ironiju, tas nav spēks, bet gan šaurāks skatījums uz lietām.
Ko darīt?
Nav nepieciešams pierādīt savu taisnību vai mēģināt mainīt otru. Dažkārt labākais risinājums ir vienkārši turēties malā. Reizēm tas nozīmē iziet no sarunas, reizēm – vairs neieguldīt pārāk daudz spēka tur, kur nav saskaņas. Nevis vājuma dēļ, bet tāpēc, ka tas ir gudrāk un mierīgāk.
Kā saka tautas paruna: “Ne katrs, kas ir līdzās, ir pelnījis palikt.” Tas atgādina – labāk būt vienam nekā kopā ar tiem, kuru vārdi dienu no dienas rada smagnēju sajūtu.
