Viņi neraisa atklātas sarunas, bet vienkārši “piezīmē”, “pajoko” vai “it kā nejauši pasaka”. Un tomēr aiz tā visa var slēpties vēlme mazināt citu nozīmīgumu vai pašpārliecību.
2. Joks kā aizsegs
Visbiežāk šādas piezīmes tiek paslēptas aiz humora.
— “Nu, ko tu, taču tikai pajokoju!”
— “Tu taču esi pieaudzis cilvēks, nevar tik viegli uztvert.”
It kā nekā slikta. Bet, ja pēc šāda “joka” paliek dīvaina sajūta vai rodas vēlme skaidroties, tas vairs nav humors. Tas ir veids, kā pārbaudīt reakciju un paskatīties, kā otrs jutīsies.
3. Iekšējās tukšuma pazīme
Bieži grūtības rodas tad, kad cilvēks nespēj saprast vai pieņemt citus. Viņam var būt darbs, ģimene un ārēji viss kārtībā, bet iekšēji joprojām ir šaurība. Pasaule šķiet maza, un citu panākumi rada neērtu sajūtu. Citu prieks šķiet nesaprotams, citu plāni – satraucoši. Šādos brīžos rodas vēlme ātri pateikt kādu piezīmi vai frāzi, lai pašam justos drošāk.
4. Noskaņojums, kas pārceļas tālāk
Šeit slēpjas smalks risks – sākumā šķiet, ka tas neko nenozīmē un “mani tas neskar”. Bet ar laiku ietekme kļūst pamanāma. Vispirms parādās liekas nopūtas. Tad arvien biežāk rodas vēlme paskaidroties pat tur, kur nav vajadzības. Pamazām cilvēks kļūst piesardzīgāks, un nemanot var pārņemt šo pašu sarunu stilu.
Džims Rons ir teicis: “Vide vai nu ceļ augšup, vai velk lejup.” Tieši tāpat ir ar noskaņojumu apkārtējos. Ja ilgi dzīvo blakus cilvēkiem, kuri runā ar ironiju vai smalkām piezīmēm, tas nemanot sāk iespiesties arī tavos vārdos un intonācijās.
Izcilākā dizainera Armani stāsts ir beidzies – kam viņš atstājis savu milzīgo mantojumu
5. Patiesas gudrības pazīme
Cilvēks var būt stingrs, ironisks vai ļoti tiešs. Taču, ja viņā nav siltuma, to grūti saukt par īstu gudrību. Tā drīzāk ir auksts prāts bez līdzjūtības. Patiesa gudrība vienmēr iet roku rokā ar sapratni un cilvēcību. Ja kāds bieži izmanto asprātīgas piezīmes vai ironiju, tas nav spēks, bet gan šaurāks skatījums uz lietām.
Ko darīt?
Nav nepieciešams pierādīt savu taisnību vai mēģināt mainīt otru. Dažkārt labākais risinājums ir vienkārši turēties malā. Reizēm tas nozīmē iziet no sarunas, reizēm – vairs neieguldīt pārāk daudz spēka tur, kur nav saskaņas. Nevis vājuma dēļ, bet tāpēc, ka tas ir gudrāk un mierīgāk.
Kā saka tautas paruna: “Ne katrs, kas ir līdzās, ir pelnījis palikt.” Tas atgādina – labāk būt vienam nekā kopā ar tiem, kuru vārdi dienu no dienas rada smagnēju sajūtu.
