Kad vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē sāk runāt par budžetu, sajūta ir tāda, it kā būtu nevis uz randiņā, bet finanšu konsultācijā. Man ir 45, viņam — 63. Mēs iepazināmies iepazīšanās vietnē cilvēkiem, kuriem studiju gadi sen aiz muguras.
Īpašas cerības man nebija, bet cerēju vismaz uz patīkamu vakaru — nelielu flirta dzirksti, interesantu sarunu un saprātīgu sarunu biedru. Vēstulēs viņš šķita inteliģents — bez liekiem smaidiņiem vai paviršām frāzēm, rakstīja gramatiski pareizi, zināja, kas ir Simona de Bovuāra, un prata pajokot bez rupjībām. Kopumā radīja iespaidu par līdzsvarotu, nobriedušu vīrieti.
Viņš pastāstīja, ka ir inženieris, strādā par tehniskā uzraudzības konsultantu, divas reizes bijis precējies, bērnu nav. Runāja mierīgi un līdzsvaroti. Kādā no vēstulēm viņš uzrakstīja: “Dzīvoju taupīgi, bet ar gaumi.” Toreiz man tas šķita pluss — cilvēks, kurš prot rēķināt naudu un netērē bez vajadzības. Kā izrādījās, es kļūdījos.
Mēs satikāmies sestdien, pilsētas centrā. Viņš izvēlējās nelielu, patīkamu kafejnīcu pie strūklakas. Bija ģērbies kārtīgi — viegls žakete, neitrāla smarža, viss tīrs un vienkāršs. Apsēdās man pretī, ātri pārskrēja acīm ēdienkartei, paskatījās uz mani un uzreiz pateica:
— Vienosimies uzreiz: rēķinu katrs maksājam par sevi.
Uz mirkli apjuku. Mēs pat vēl nebijām pasūtījuši kafiju, bet jau runājām par “finanšu stratēģiju”. Gribējās pārjautāt, vai gadījumā neesmu sajaukusi vietu — varbūt šī ir intervija bankā?
— Piedodiet, kā tieši jūs domājat — atsevišķi? — piesardzīgi pajautāju.
— Nu, attiecībās, — viņš paskaidroja. — Esmu par godīgumu. Lai nav pārpratumu: katrs maksā par sevi, dāvanas — tikai, ja gribas, nekādu savstarpēju pretenziju. Skaidrība ir uzticības pamats.
Viņš runāja pilnīgi nopietni — it kā lasītu līguma noteikumus. Ne smaida, ne mazākās viegluma nots. Klausījos viņā un domāju, cik ātri romantika var pārvērsties finanšu pārskatā.
Es, protams, neesmu no tām, kas gaida, lai vīrietis samaksātu rēķinu. Bet pirmajā tikšanās reizē gribas vismaz nedaudz siltuma, cilvēcīgas sarunas, nevis lekciju par ekonomisko neatkarību. Viņš tikmēr pasūtīja sev smiltsērkšķu tēju un mandeļu cepumus, pēc tam paskatījās uz mani pāri galdam un neitrāli pajautāja:
— Tu kaut ko ņemsi?
Mierīgā tonī sacīju:
— Jā, protams. Latte un salātus, paldies. Un rēķinu, protams, par sevi.
Viņš pamāja ar gandarījumu, it kā prātā būtu atzīmējis: “Labi, atbildīga sieviete — pārbaudi izturējusi.”
Tālāk saruna kļuva arvien vienmuļāka. Viņš sīki stāstīja, kā palīdzējis grāmatvedei izlabot tāmi, kā izvairās no kredītiem un cik lepns ir par to, ka ceļo atvaļinājumā ārpus sezonas — jo tad “par 27% lētāk, bet saule taču tā pati”.
Klausoties viņā, pieķēru sevi pie domas, ka vairs neredzu viņu kā vīrieti. Vienkārši cilvēks, aizrāvies ar cipariem un atlaidēm, kurš vairāk lepojas ar savu taupību, nekā patiesi bauda dzīvi. It viss bija korekti, taču aiz šīs racionālās fasādes slēpās kaut kas vēss un atturīgs.
Kad samaksājām (protams, katrs par sevi), viņš piedāvāja pastaigāties. Es pieklājīgi atteicos, atsaucoties uz darbiem. Viņš neapvainojās, tikai mierīgi piebilda:
— Nu, ja kas — uzraksti. Tikai uzreiz saku: nopietnu “ieguldījumu” no manas puses nebūs. Es savas robežas cienu.
Es pasmaidīju, pamāju un devos prom. Smalks lietus klusi slīdēja pār pilsētu, bet es domāju: ja cilvēkam “robeža” nozīmē pat kafijas tasi, tad lai viņš arī paliek savā stingri norobežotajā pasaulē. Tikai bez manis.
Dzīve pārāk īsa, lai to dalītu procentos un izmaksās. Labāk dalīt siltumu, uzmanību un laiku.
Bet kā tev šķiet — vai “godīgums līdz pēdējam centam” attiecībās tiešām ir priekšrocība, vai tomēr zīme, ka tur kaut kā pietrūkst? 💭
