Šī recepte noder brīžiem, kad laika ir maz, bet skapī ir tikai paši vienkāršākie produkti. Viss tiek sajaukts vienā bļodā un tūlīt pat likts uz pannas.
Janvāra pusdienlaikos, kad aiz loga ir pelēks un negribas nekur doties, es bieži pārskatu virtuves skapīšus. Reizēm gadās tā, ka ledusskapī ir palicis tikai viens vientuļš tomāts, bet mājnieki jau sāk prasīt ko garšīgu. Tieši tādos brīžos es atceros par šiem neparastajiem plācenīšiem, kas top burtiski no nekā.
Virtuves atklājums, kad negribas nekur skriet
Mums katram mēdz būt dienas, kad vienkārši nav spēka sarežģītai gatavošanai vai stundām ilgai stāvēšanai pie plīts. Es pati šo recepti atklāju pavisam nejauši – gribēju izcept parastas pankūkas, bet ieraudzīju uz galda palikušu tomātu un nolēmu eksperimentēt. Sākumā šķita dīvaini jaukt dārzeni mīklā, taču garša izrādījās pārsteidzoši laba.
Šis ēdiens ir kļuvis par manu “glābēju”, jo tam nevajag ne gaļu, ne kādas dārgas sastāvdaļas. Tas ir vienkāršs mājās gatavots ēdiens, kas rada siltuma un sātīguma sajūtu. Turklāt viss process no dēlīša paņemšanas līdz pirmajam kumosam aizņem vien kādas piecpadsmit minūtes. Man patīk, ka šī recepte neprasa precīzus mērījumus līdz gramam – viss notiek uz izjūtu, tieši tā, kā mēs mājās esam pieraduši darīt.
Sulīgais tomāts un mīklas noslēpums
Galvenais šajā receptē ir pats tomāts. Es parasti izvēlos tādu, kas ir kārtīgi nogatavojies un sulīgs. Tomāts šeit nav tikai pildījums, tas burtiski pārvērš mīklu. Kad tomātu sasmalcina un sajauc ar miltiem, tā sula iesūcas mīklā, padarot to maigu un nedaudz skābenu. Tas ir pavisam citādi nekā vienkārši uzlikt tomāta šķēli uz maizes.
Es parasti tomātu sarīvēju uz rupjās rīves vai sagriežu ļoti smalkos kubiņos. Miziņu es nemetu ārā, jo cepoties tā kļūst mīksta un nemaz netraucē. Tiklīdz tomāts ir sagatavots, es tam pievienoju vienu olu un nedaudz sāls. Ja gribas, var piebērt arī kripatiņu cukura – tas palīdz izcelt tomāta dabisko garšu un padara mīklu nedaudz interesantāku.
Kāpēc mīklai jābūt kā biezam krējumam
Kad tomāts un ola ir sajaukti, es pamazām sāku svērt klāt miltus. Te ir svarīgi nesteigties. Es pieleju burtiski pāris karotes ūdens vai piena, lai mīkla nebūtu pārāk cieta. Mērķis ir panākt tādu konsistenci, kas atgādina kārtīgu lauku krējumu – tādu, kas no karotes nevis pil, bet lēni un smagi noslīd.
Ja mīkla būs pārāk šķidra, plācenīši pannā saplaks un nebūs pufīgi. Savukārt, ja miltu būs par daudz, tie var sanākt sīksti. Es vienmēr saku, ka mīkla ir jājūt. Tiklīdz tā kļūst vienmērīga un caur to spīd sarkanie tomātu gabaliņi, tā ir gatava cepšanai. Šajā brīdī es parasti pievienoju arī šķipsniņu sodas vai cepamā pulvera, lai plācenīši pannā nedaudz “paaugtos” un kļūtu gaisīgāki.
Zeltainā maliņa un pacietība pie pannas
Pannu es uzsildu vidēji karstu. Pārāk liela uguns šeit nederēs, jo miltiem un olai ir jāizcepas, bet tomātam mīklas iekšpusē ir jākļūst mīkstam un siltam. Es ieleju nedaudz eļļas un ar ēdamkaroti lieku nelielas porcijas. Man patīk veidot tādus nelielus plācenīšus, lai tos būtu ērti apgriezt.
Cepšanas laikā virtuvē sāk izplatīties aromāts, kas nedaudz atgādina picu. Tas ir no tomātiem, kas karstumā sāk “atdot” savu smaržu. Katru pusi es cepu apmēram divas vai trīs minūtes. Tiklīdz maliņas kļūst zeltainas un kraukšķīgas, ir laiks griezt otrādi. Nav nekā labāka par pirmo karsto plācenīti, ko pagaršo turpat pie plīts, kamēr pārējie vēl cepas.
Ar ko šīs pusdienas garšo vislabāk
Lai gan šie tomātu plācenīši ir pašpietiekami, man patīk tos nedaudz papildināt. Paši par sevi tie ir mīksti un sulīgi, bet neliela piedeva nekad nekaitē. Visbiežāk mēs tos ēdam vienkārši ar skābo krējumu. Krējuma vēsums un plācenīšu karstums ir lieliska kombinācija.
Ja mājās ir palicis kāds zaļums, piemēram, dilles vai loki, tos var iemaisīt mīklā vai uzkaisīt pa virsu jau gatavam ēdienam. Reizēm es uzlieku pa virsu mazu siera šķēlīti, kamēr plācenītis vēl ir karsts – siers lēnām izkūst un padara maltīti vēl sātīgāku. Tas ir ēdiens, kas neprasa nekādas smalkas manieres, to var ēst pat ar rokām, sēžot pie tējas krūzes.
Mazie knifiņi garšas uzlabošanai
Lai gan pamatā ir tikai viens tomāts un milti, katru reizi garšu var nedaudz pamainīt. Esmu pamanījusi, ka ļoti labi piestāv neliela daiviņa saspiesta ķiploka. Ķiploks un tomāts ir klasiska savienība, kas uzreiz padara ēdienu “nopietnāku”.
Vēl viens labs paņēmiens ir pievienot nedaudz kaltētas raudenes jeb oregano. Tad garša kļūst tiešām līdzīga itāļu ēdieniem. Šī recepte ir pateicīga ar to, ka tajā nevar kļūdīties. Ja mīkla šķiet par sausu – pielejiet pilīti ūdens. Ja par šķidru – pieberiet karoti miltu. Tā ir brīvība virtuvē, ko es ļoti vērtēju.
Kas mums būs nepieciešams:
Tomāts: 1 liels un gatavs (var būt arī nedaudz mīksts).
Milti: 1 glāze (parastie kviešu milti derēs vislabāk).
Ola: 1 vidēja izmēra.
Šķidrums: 3–4 ēdamkarotes ūdens vai piena (lai noregulētu biezumu).
Garšvielas: sāls, šķipsniņa cukura un melnie pipari.
Cepamais pulveris: pustējkarote (lai būtu pufīgāki).
Eļļa: nedaudz cepšanai.
Šīs ir tās vienkāršās lietas, kas padara mūsu ikdienu vieglāku. Nav jātērē stundas, lai iepriecinātu sevi un savējos. Reizēm pietiek tikai ar vienu ideju un pāris minūtēm laika, lai galdā celtu ko siltu un sātīgu.
