Pieņemot lēmumu kļūt par vientuļo māti, sieviete dažkārt neapzinās, ka bērna augšanas brīdī un grūtniecības iestāšanās laikā viņu gaida nopietnas un negaidītas problēmas. Tās neparādīsies nekavējoties, bet pakāpeniski, un gandrīz neviens tās nevar atrisināt līdz galam. Bet neatkarīgi no tā, sievietes visā pasaulē dodas uz šo sarežģīto soli – dzemdēt bērnu “sev”.
Vientuļās mātes statuss
Mēs nerunāsim par gadījumiem, kad sievietei bija vīrs (juridisks vai civilais), bet viņi izšķīrās, tāpēc viņa audzina bērnu vienatnē. Tāpat mēs neapskatīsim situāciju, kad saziņa ar bērna tēvu bija īslaicīga un neradīja turpmākas attiecības. Tas ir par citu kategoriju.
Dažādās valstīs pēc likumdošanas, vientuļā māte tiek uzskatīta par vientuļu, kad viņa reģistrē bērnu, uz sava uzvārda. Vientuļā māte saņem materiālu palīdzību un sociālo atbalstu no valsts.
Izšķirtās sievietes un atraitnes, kuras ikdienā bieži vien saucas par vientuļām mātēm, saskaņā ar likumu bieži vien šādas neskaitās.
Sieviešu aizvainojums
Viena no problēmām, vientuļajām mātēm – aizvainojums pret vīriešiem, apsūdzībām, ka viņš ir atbildīgs par situāciju. Protams, ir sievietes, kas nolemj kļūt mātes pirms viņa ieņemšanas, un viņas ir vairāk pragmatiskas pret vīriešiem. Bet lielākā daļa vājā dzimuma pārstāvju, kas kļūst vientuļās mātes nav apzinājušas tādu izvēli apzināti, bet tas noticis tāpēc, ka “tā nu gadījās”. Šajā gadījumā viņām ir grūti atbrīvoties no aizvainojuma. Viņas gaida no vīrieša, ka viņš “apdomāsies un visu sapratīs”. Bet tas nenotiek. Uz ko viņām dusmoties pēc tam –savām ilūzijām?
“Ir sievietes, kas ir nolēmušas veikt šo soli apzināti, tā bija viņu izvēle, un viņas iet cauri tai, ir viens no veidiem, – saka psihologs Barbara Sidorova. – Un ir tās, kas ir apkrāptas vai maldinājušas sevi, cerot, ka grūtniecība palīdzēs viņām nodibināt attiecības ar bērna tēvs – viņas iet cauri šai situācijai savādāk. Pirmajā gadījumā sieviete ir lepna par savu lēmumu, viņa ir vērsta uz bērna piedzimšanu. Viņa ātri izvēlas aizsardzības atbildes sistēmu un spēj apturēt ziņkāri. Otrajā gadījumā, jautājumi par viņas vīru visu laiku spiež uz sāpīgas vietas, un atkal un atkal sāpina sievieti.”
Lielākā kļūda ir iegalvot apvainojumu jūsu bērnam. Izdarīt to, ir sabojāt bērna psihi. Skatoties ar bērna acīm, abiem vecākiem jābūt labiem, cienīgiem, tas ir nepieciešams viņa garīgai veselībai. Jūs nevarat novelt uz mazo cilvēku savu rūgtumu, par to ka kaut kas nav noticis pareizimātes dzīvē. Viņam nevajadzētu būt atbildīgam par to, ka viņas liktenis nebija tāds pats kā viņa vēlējās.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
