Annas un Antona stāsts aizsākās skolas gados. Tā bija jaunības mīlestība, kas, kā tas bieži notiek, ar laiku aizvirzījās katram savā virzienā. Anja izveidoja ģimeni, viņai piedzima dēls, bet dzīve izvērtās citādi, nekā cerēts..
Antons šajā laikā palika viens, taču viņa sirds vienmēr bija gaidās. Pēc gadiem viņi satikās no jauna un izlēma būt kopā. Viņi apprecējās, uzcēla māju laukos, audzināja bērnus un kopā veidoja vienkāršu, bet sirsnīgu dzīvi. Tas bija laiks, kurā valdīja saskaņa, darbs un ģimenes tuvums.
Taču kādā brīdī Annas veselība sāka pievilt. Pēc speciālistu pārbaudēm kļuva skaidrs, ka priekšā būs pārbaudījumu pilns ceļš. Diemžēl laiks bija ierobežots.
Pēc Annas aiziešanas Antons palika viens ar sešiem bērniem. Sākumā viņam bija grūti atrast spēku turpināt, jo līdz ar sievas zaudējumu šķita, ka viss zudis. Taču pamazām viņš saprata – bērni ir visskaistākā daļa, kas palikusi no viņu kopīgā ceļa. Viņiem vajadzēja viņa klātbūtni, mīlestību un stipro plecu.
Audzināt vienam daudzus bērnus — tā ir kā nest pasauli uz saviem pleciem un vienlaikus turēt tajā vietu siltumam, maigumam un bezgalīgai mīlestībai. Tas ir ceļš, kur katrs rīts sākas ar atbildību un katrs vakars beidzas ar klusām pārdomām: vai pietika spēka, vai pietika laika, vai pietika sevis.
Tu esi viens, bet tevī ir jābūt kā veselam dārzam – stipram kā ozolam, mierīgam kā upe, elastīgam kā vējš. Katrs bērns prasa savu daļu siltuma, vārdu, uzmanības. Un tu to dod, reizēm upurējot miegu, klusumu, savas domas. Tu atdod viņiem dienas un naktis – un tomēr turpini iet.
Antonam palīdzēja arī bērnu vecvecāki – ikdienā bija jāapvieno gan rūpes par bērniem, gan darbs.
Un tad notika kas negaidīts!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un apsktītu pēdējos foto
