Šī vieta ir no civilizācijas atrauta ar mežu. Te nav sakaru, un līdz tuvākajam veikalam ir daudzi kilometri. Tieši šajā ciemā palicis pēdējais iedzīvotājs, kurš dzīvo bez ceļiem, ūdens un ērtībām
Elektrības te jau sen nav, jo vadus kāds nodeva metāllūžņos. Tomēr mājas saglabājušās pārsteidzoši labi: gultas, skapji un trauki atstāti it kā vakar. Mēs pavadījām nedēļu šajā pusē, lai saprastu, kā tas ir — dzīvot ciemā, kur desmitiem kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Laipni lūdzam nezināmā un aizmirstā pasaulē.
Atslēgšanās no pasaules. Ceļš pie vientuļnieka
Tajā dienā mūs gaidīja garš un nogurdinošs ceļš. Pamestais ciems, kur jau 10 gadus pavisam viens dzīvo vientuļnieks, atrodas 300 kilometru attālumā. Mūsu pārbaudījumi sākās ar neizturami karstu laiku un 10 stundām ceļā. Vakarā, kad jau satumsa, mēs nolēmām apstāties un pārnakšņot mežā.
Milzīgs pamests ciems
Nākamajā dienā mēs nokļuvām pamestajā ciemā un uzreiz devāmies meklēt vientuļnieku. Apkārtne pārsteidza ar saviem mērogiem: pēc maniem aprēķiniem šeit bija vismaz 40 pamestu māju. Un kaut kur starp tām palicis pēdējais vietējais iedzīvotājs. Kas bija vispārsteidzošākais – viņš jau daudzus gadus dzīvo pilnīgi bez elektrības. Un man tas bija galvenais noslēpums: kā 21. gadsimtā iespējams izdzīvot bez gaismas?
Visbiedējošākais bija apzināties, ka desmitiem kilometru apkārtnē šeit nav neviena cilvēka. Lai gan kādreiz ciemā bija sava administrācija, baznīca, kas pārvērsta par klubu, pasts, bērnudārzs un vairāki veikali. Tagad tas viss jau sen slēgts.
Ciemata vēsture
Ciemata vēsture sākās 1750. gadā, kad iedzīvotāju skaits sasniedza 1300 cilvēku. Agrāk šeit bija viss nepieciešamais ērtai dzīvei: skola, kurā katru dienu steidzās bērni, vairāki veikali ar pirmās nepieciešamības precēm, sava ceptuve, administrācija un kantoris. Sabiedriskās dzīves centrs bija kultūras nams.
Vietējiem iedzīvotājiem bija plaša darba izvēle: kāds strādāja kalējā, kāds veikalā, bet kāds atrada savu vietu mazā gaterī, kur ražoja kokmateriālu. Tomēr pat agrāk šeit praktiski nebija ceļu – ja vasarā vēl varēja izbraukt, tad pavasara un rudens dubļos pārvietoties varēja vienīgi ar lielu transportu.
Ejot cauri pamestajam ciemam, es nolēmu pēc satelīta kartes saskaitīt, cik šeit atstātu māju. Es neticēju savām acīm: es saskaitīju vairāk nekā 30! Bet tagad tās visas bija tukšas. Cilvēki kā vienā mirklī no šejienes pazuduši.
Satikām vientuļnieku
Beidzot pēc vairākām stundām mēs tomēr atradām dzīvu vientuļnieka māju.
— Labdien, es esmu Saša, — viņš iepazinās.
— Vai jūs te pēdējais iedzīvotājs?
— Jā, es te viens.
— Kāpēc viss tik pamests? — jautāju es.
— Tāpēc, ka te nav nekādas darba, visi pameta. Turklāt atbrauca vieni un visu elektrību nogrieza!
— Jums nav elektrības? Jūs dzīvojat bez centrālā pieslēguma?
— Jā. Nav gaismas, nav ledusskapja, bet panesami.
Saules baterijas uz jumta. Kāpēc vientuļnieks dzīvo bez elektrības
— Kāpēc tad jūs atstāja bez elektrības?
— Vieni te gandrīz 2 kilometrus vadu noņēma.
— Uz metālu nodeva, vai?
— Nezinu, viņi bija trīs cilvēki, atbrauca. Es domāju, ka oficiāli noņem. Gribēju pieiet, bet sabijos, pat ar telefonu nenofotografēju.
“Vieni te gandrīz 2 kilometrus noņēma.”
— Tieši šo vadu dēļ, — viņš turpināja, — atbrauca ierēdņi un nodomāja, ka es pats tos noņēmu. Sāka meklēt. Vadus viņi man neatrada protams. Bet es viņiem saku: “Es te viens dzīvoju, te zvēri, lapsas. Lācis pie mums sēņotāju apēda.”
Kā izdzīvo vientuļnieks
— Vai te vispār droši dzīvot? — jautāju es.
— Pie mums te bija odžu midzenis, tāpēc esiet uzmanīgi. Man pašam nācies saskarties ar odzes “buču”.
— Vai jums pietiek ar saules baterijām? Taču bez ledusskapja jādzīvo, pat sūkni ūdenim nevar uzlikt.
— Nu kā lai saka, viegli nav, protams. Un grūti, jo šeit nav akas, nākas uz upi iet visu laiku — 200 metru.
— Ūdeni no upes ņemat?
— Jā, ja nav lietus. Ja līst, tad lietus ūdeni izmantoju.
— Kam pietiek ar saules baterijām?
— Radio, telefonu uzlādēt, televizoru netur, arī sūkni nevar.
Vientuļnieka vasaras virtuve
— Te reizēm atbrauc cilvēki un visu lauž. Vai arī tie, kas lūdz ēdienu. Es viņiem saku: “Piedod, bet tu jau esi bagātāks par mani simtkārt.”
— Bet pēdējie cilvēki te kad pazuda?
— Pie mums kādi pieci gadi atpakaļ visi aizbrauca, bet pirms 10 gadiem mums te vēl bija elektrība.
— Man te patīk daba. Tik grauzēji man arbūzus apgrauzuši.
— Jums arbūzi aug?
— Jā, paskatieties. Pagājušajā vasarā man bija 35 arbūzi, šogad vairāk nekā 20.
Vientuļnieks audzē arbūzus
Pēc sarunas ar vientuļnieku mēs nolēmām izstaigāt ciemu un iegājām vietējā kapsētā. Tā bija neticami liela, un kļuva skaidrs, kur palikuši visi šīs vietas iedzīvotāji. Izskatījās maksimāli: veci sagāzušies ciema krusti un bezgalīgs pamesto kapu daudzums.
Lasi vēl: Šajos gados dzimušajiem Tibetas kalendārs paredz zīmīgu karmas laiku
Pamesta, bet saglabājusies māja
Un visbeidzot es ieraudzīju pārsteidzoši labi saglabājušos māju. No ārpuses tā izskatījās pilnīgi dzīva, bet, kad piegāju pie durvīm, tās bija atvērtas. Es iegāju iekšā, pilnīgi negaidot redzēt tik gaišu atmosfēru. Bija sajūta, ka cilvēki aizgājuši burtiski vakar: šeit stāvēja krēsli, galdi, gultas, atpūtas krēsls. Varētu tūlīt pat ievākties un dzīvot!
Secinājums
Starp 40 pamestām mājām, klusumā, bez elektrības un ūdens palicis tikai viens vientuļnieks — pēdējais liecinieks zudušajai pasaulei. Viņš varētu aizbraukt uz pilsētu, sākt jaunu dzīvi, bet viņš palicis tieši šeit. Jo viņu tur cieši saista dzimtā zeme, kurā viņš uzaudzis.
