Smagas darba kurpes dobji krakšķēja, minot sausās priežu skujas, un šī skaņa meža klusumā bija dzirdama tālu. Matvejs gāja lēni, juzdamas katru nogurušā ķermeņa kustību.
Viņa izbalējusī jaka bija pielipusi pie sasvīdušajiem pleciem, bet uz uzacīm sēdās pelēki putekļi. Trīs gadus viņš savā viensētā bija dzīvojis pilnīgā vientulībā. Trīs gadi klusuma, kas bija ieēdies sienās un licis gandrīz aizmirst, kā skan cilvēka balss. Viņš strādāja no rītausmas līdz tumsai, lai naktī vienkārši iekristu smagā miegā bez sapņiem.
Apstājies mežmalā, viņš smagi elpoja un samiedza acis, skatoties uz savu aizaugušo pagalmu. Tur lejā stāvēja saulē izbalējušas ēkas: šķiebies malkas šķūnis, vecs vistu kūts un pati māja. Viss izskatījās parasti, tomēr kaut kas lika viņam saspringt un ciešāk satvert cirvja kātu. Dūmi. No vecā ķieģeļu skursteņa gaisā vijās tieva, bet droša zilgana strūkliņa.
Negaidīts viesis pamestā mājā
Matvejs cieši aizvēra acis un vēlreiz tās patrina ar putekļaino plaukstu. Karstums tajā dienā bija nepanesams, un gaiss virs sausās zāles vibrēja, taču dūmi neникуda nepazuda. Viņa mājas krāsns bija stāvējusi auksta jau trīs pavasarus.
Soli kļuva straujāki. Vārtiņi, ko viņš vienmēr cieši aizsēja ar stiepli, bija pusvirus. Uz lieveņa dēļiem varēja redzēt svaigas, mitras pēdas no slotas – kāds bija rūpīgi izslaucījis stūrus un novācis vecos zirnekļu tīklus. Caur loga stiklu spīdēja silta, dzeltenīga gaisma, un iekšpusē kustējās ēna. Sievietes siluets.
Kad Matvejs iestūma durvis, eņģes iečīkstējās. Gaiss priekšnamā vairs nebija sasmacis. Tur smaržoja pēc mājas vakariņām, sātīga buljona un svaigas maizes. Pie plīts stāvēja sieviete, kurai varēja būt ap četrdesmit. Viņas seja bija mierīga, ar smalkām krunciņām acu kaktos – tādām, kas rodas no ilgstoša darba saulē.
— Kas jūs tāda esat? — viņa balss skanēja nedabiski aizsmakusi, it kā koks lūztu. Sieviete pagriezās bez jebkāda izbīļa. — Mazgājamā bļoda ir ārā, Matvej. Ūdens ir svaigs, un dvieli es izkāru tīru. Vakariņas tūlīt būs gatavas, — viņa noteica mierīgā, maigā tonī, it kā sagaidītu viņu mājās katru vakaru.
Matvejs apjuka. Viņš savilka dūres, jūtot raupjo ādu pret plaukstām. — Es jautāju, ko jūs darāt manā mājā! Sieviete nocēla katlam vāku, un virtuvē ieplūda tik spēcīgs zupas aromāts, ka Matvejam sarāvās kuņģis – viņš pārāk ilgi nebija ēdis normālu ēdienu.
— Es esmu Sofija. Sofija Sokolova. Jūs februārī likāt sludinājumu rajona avīzē. “Vajadzīga strādniece viensētā. Samaksa ar pajumti un pārtiku. Darbs smags.” Te ir izgriezums. Viņa no priekšauta kabatas izvilka glīti salocītu avīzes kvadrātiņu. Matvejs blenza uz pelēko papīru. Februāris. Tas bija mēnesis, kad sniegs aizputināja logus līdz pusei un viņš, izmisis no vienatnes un brūkošās saimniecības, iedeva šo zīmīti garāmbraucošajam pastniekam. Iedeva un aizmirsa.
Pārbaudījuma laiks
— Jūs kļūdījāties, — viņš norūca, pat nenovelkot jaku. — Es pārdomāju. Man nevienu nevajag. Pakojiet mantas, rīt no rīta aizvedīšu jūs uz staciju. Sofija neatbildēja. Viņa klusējot izņēma no skapīša divus šķīvjus. Zilus emaljas šķīvjus ar baltu maliņu. Tos pašus, ko viņa sieva Inga vilka ārā tikai lielos svētkos. Pēc Ingas aiziešanas Matvejs tos bija ietinis papīrā un nolicis pašā augšējā plauktā.
Vārdi iestrēga kaklā. Viņš gribēja kliegt, lai viņa neaiztiek šīs lietas, taču siltums no krāsns un ēdiena smarža apslāpēja dusmas. — Sēdieties. Izskatāties tā, it kā nedēļu nekas nebūtu ēsts, — viņa teica, lejot zupu.
Matvejs smagi apsēdās uz krēsla un sāka ēst ātri, nepaceļot acis. Tikai karotes skaņa pret šķīvi pārtrauca klusumu telpā. — Pārbaudes laiks – divas nedēļas, — viņš nobubināja, atstūmis tukšo šķīvi. — Ja netiksiet galā, brauksiet prom. Apstākļi te ir skarbi. — Tikšu, — viņa īsi noteica, lejot krūzēs stipru tēju.
Rīts sākās ar neparastām skaņām – ūdens šļakstiem un krāsns kruķa švīkoņu. Virtuvē Sofija jau darbojās. — Vistām graudus iebēru, — viņa paziņoja. — Tā raibā jums ir ar raksturu, ieknāba man pirkstā. Bet baltā ir bailīga, spiežas stūrī.
Matvejs sastinga ceļā uz izlietni. — Tie ir putni. Kāpēc tu viņiem dod vārdus? Sieviete viegli pasmaidīja. — Dzīvai radībai vienmēr jābūt vārdam. Tā rodas kārtība. Bez vārdiem ir tikai tukšums.
Izejot pagalmā, Matvejs pamanīja savu darba jaku uz auklas. Lielais caurums piedurknē, pret kuru viņš vienmēr aizķērās, skaldot malku, bija glīti aizšūts. Atgriezies mājā, viņš pamanīja, ka telpa ir mainījusies. Putekļi bija pazuduši, trauki stāvēja rindā, un uz galda bija tīrs linu galdauts. Bet galvenais – fotogrāfija pie sienas. Ingas bilde trīs gadus bija nogulēta ar seju uz leju, jo Matvejs nespēja izturēt viņas skatienu. Tagad rāmis stāvēja taisni, un stikls bija rūpīgi noslaucīts. Sofija neslēpa šīs mājas pagātni.
Pēc brokastīm Sofija nolika viņa priekšā papīra lapu ar astoņiem punktiem. — Kas tas ir? — Matvejs sarauca pieri. — Darbi, kas jāpaveic līdz rudenim. Sēta jāsaplāno no jauna, jumts jāsalabo un lievenis brūk kopā. Viņu aizskāra šāda rīkošanās viņa paša viensētā. Tomēr viņš atcerējās, ka pats šo pakāpienu taisījās labot pēdējos divus gadus. — Man aiz šķūņa ir koka stabi, — viņš dobji noteica. — Pēc stundas sāksim.
Saule dedzināja zemi. Matvejs sāka rakt bedres sētas stabiem, darbs gāja smagi, jo zeme bija sakaltusi. Pēkšņi viņš dzirdēja troksni. Sofija pa garo zāli vilka divmetrīgu koka baļķi, smagi elpojot. — Met mieru! — Matvejs uzsauca. — Tu sabojāsi muguru. Tas ir vīriešu darbs.
Viņa neatbildēja, pievilka baļķi līdz bedrei un devās pēc nākamā. Vakarā, kad divpadsmit jauni stabi stāvēja taisnā rindā, viņi abi noguruši malkoja ūdeni. Viņu rokas nejauši saskārās pie ūdens kausa, un Matvejs sajuta, cik viņas āda ir karsta no darba.
Sāpīgā pagātne nāk gaismā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
