Piektajā dienā Matvejs atnesa no šķūņa vecu burku ar sēklām. Tās bija Ingas rakstītas zīmītes uz aploksnēm. — Tomāti, garšaugi… Desmit gadus te stāvējuši. Nezinu, vai vispār izdīgs. Kamēr Sofija sāka kopt aizaugušo dārza stūri, Matvejs nevarēja vienkārši stāvēt malā un palīdzēja uzrakt cieto zemi.
Vakarā, sēžot uz lieveņa, iestājās neparasts klusums. — Mans vīrs Pāvels… — Sofijas balss skanēja klusu. — Viņš aizgāja pirms diviem gadiem. Viņa māte teica, ka es esmu vainīga, ka nepietiekami rūpējos. Izmeta manas mantas aiz durvīm un pateica, ka es nesot nelaimi. Man neviena vairs nav palicis.
Matvejs sastinga. Kamols kaklā, ko viņš nēsāja trīs gadus, pēkšņi kļuva nepanesams.
— Inga… — viņš pirmo reizi skaļi izrunāja sievas vārdu. — Mēs gaidījām bērnu. Tas bija pirms desmit gadiem. Viss nogāja greizi. Sofija uz viņu nepaskatījās, bet mierīgi noteica:
— Zeme šeit ir cieta, Matvej. Bet, ja par to rūpējas, pat vecas sēklas mēdz izdīgt. Es tās šodien iestādīju.
Jauna sākuma smarža
Jūlija vidū izžuva aka. Nācās braukt piecus kilometrus pēc ūdens uz upi. Atpakaļceļā smagi piekrautie rati uz bedres sasvērās, un lielā ūdens muca gandrīz nogāzās. Matvejs un Sofija abi reizē metās to saturēt, viņu rokas sapinās uz mitrā koka, un plecs atspiedās pret plecu. Kad muca bija atpakaļ vietā, abi bija slapji un aizelsušies. Starp viņiem vairs nebija atsvešinātības, tikai kopīgs darbs.
Kad sākās negaiss un lietus sāka bungot pa nupat salaboto jumtu, Matvejs pajautāja: — Kāpēc tu paliki? Šis darbs ir tik smags.
Sofija paskatījās viņam acīs. — Tā paša iemesla dēļ, kāpēc tu toreiz iedevi to zīmīti pastniekam. Es vienkārši noguru būt viena. Noguru mosties aukstā mājā, kur neviens nesarunājas.
Matvejs lēni pacēla savu raupjo roku un neveikli aizlika aiz auss viņas slapjo matu šķipsnu. Sofija neattālinājās. Viņa aizvēra acis, sajūtot šo cilvēcisko siltumu. Lietus turpināja līt, un vecajā viensētā pirmo reizi pēc ilgiem gadiem smaržoja pēc cerības un jaunas dzīvības.
