Tā ir divdomīga situācija, bet es zinu, ka meitene rīkojās 100% pareizi
Pirms pāris dienām draudzene Una pastāstīja par savu jokaino situāciju. Turpmāk viņas vārdiem: “Pirms kādām divām nedēļām, kad gāju uz darbu, pie bāra stāvēja kāds ap piecdesmit gadus vecs vīrietis – vecums kā manam tēvam. Apģērbs bija kārtīgs, bet redzams, ka sen nav mainīts. Es nostrādāju maiņu un jau pirms slēgšanas izgāju uz ielas parunāt pa telefonu, bet tas vīrietis vēl joprojām tur stāvēja. Ārā nav maijs – jau auksts. Man viņa palika žēl, piegāju un pajautāju, kāpēc viņš tur stāv.
– Labdien, vai ar jums viss kārtībā? Varbūt kādam piezvanīt? – jautāju un uzreiz sajutu spēcīgu smaku, kas nāca no viņa.
– Ai, nē, nevajag. Te vienkārši vējš nepūš. Es jums netraucēju? – viņš atbildēja.
– Nē, protams. Jūs visu dienu šeit esat?
– Nu jā, pāris reizes iegāju veikalā sasildīties, kad palika pavisam auksti.
– Skaidrs. Bet vai ēdāt?
– Maize ir, graužu to pamazām.
– Kāpēc jūs neesat mājās? – jautāju.
– Tāpēc, ka man māju nav – atbildēja vīrietis.
– Es tūlīt atnākšu – teicu kā viesmīle.
Es aizgāju, pa savu atlaidi paņēmu viņam ēdienu, iesēdināju uz terases – tāpat to ziemā neaizvāc. Viņš tur paēda. Tad es aizgāju slēgt maiņu, un, kad atgriezos, viņa vairs nebija. Bet tagad viņš nāk gandrīz katru dienu. Un es pat nedaudz nožēloju, ka toreiz piegāju. Tagad šķiet, ka esmu viņam kaut ko parādā, ka jābaro viņš.”
– Una, tu noteikti esi malacis, bet tā tu viņam īpaši nepalīdzēsi – teicu draudzenei – viņš tā arī nāks katru dienu un sals. Bet ko darīs ziemā? Tad mēs kopā sākām meklēt, un izrādījās, ka palīdzēt var ļoti vienkārši – piezvanot uz 112. Izbrauc dienests un palīdz cilvēkam grūtā situācijā – ar naktsmītni, dokumentiem un ēdienu.
Lasi vēl: Vakariņu laikā vedeklai nejauši pajautāju ko vienkāršu — un mūsu saruna ieguva pavisam citu toni
Starp citu, tagad esmu viens no galvenajiem pavāriem kādā no zupas virtuvēm. Ja vēlaties uzzināt par sabiedriskās ēdināšanas aizkulisēm un noslēpumiem, rakstiet komentāros. Rīt Una plāno piezvanīt, un tad redzēsim, kas būs tālāk – bet noteikti pastāstīšu jums.
Nākamajā dienā Una tiešām piezvanīja. Pēc īsas sarunas viņi atbrauca jau tajā pašā vakarā atbrauca. Viņi parunājās ar vīrieti – viņa vārds izrādījās Viktors – un piedāvāja palīdzību. Sākumā viņš bija atturīgs, it kā neticēja, ka kādam vēl rūp. Taču, kad Una piegāja un klusi pateica: “Es vienkārši gribu, lai tev nav auksti,” viņš pamāja ar galvu.
Lasi vēl: Kā uzlabot augu sakņu sistēmas augšanu un attīstību veģetācijas periodā
Diemžēl draudzenes foto nevaru ievietot – viņa kautrējas un nevēlas, lai citi uzzina, tāpēc te attēli ņemti no Pixabay.com. Bet es uzskatu, ka viņa ir īsta varone, jo palīdz citiem! Rakstiet komentāros – kā jums šķiet, vai Una rīkojās pareizi? Un ko jūs darītu šādā situācijā? Jo patiešām – ja ne mēs, tad kurš palīdzēs?
