Vakars bija ievilcies kā bieza, salda karamele. Restorāna zāle, kas parasti dūca no klusinātām sarunām un galda piederumu tinkšķēšanas, tagad bija gandrīz tukša. Ārā, aiz smagajiem samta aizkariem, Rīgu pārņēma rudenīgs lietus, bet iekšpusē valdīja silts, gandrīz miegains miers.
Vienā greznā restorānā, kur kristāla lustras atmeta spožus atspulgus uz šokolādes brūna krāsojuma sienām, strādāja viesmīle vārdā Alise. Viņa bija nogurusi. Kājas smeldza pēc divpadsmit stundu maiņas, un prātā viņa jau bija savā mazajā dzīvoklītī, dzerot tēju un šķirstot mākslas albumus. Alise nebija parasta viesmīle; viņa vēroja pasauli kā māksliniece, pamanot detaļas, ko citi palaida garām – vīna lāsi uz balta krekla, neizteiktu vārdu trīsas lūpu kaktiņos. Viņas maiņa tuvojās beigām, kad zālē ienāca viņš – Edgars Kalniņš, visā pilsētā zināms miljonārs un vientuļnieks.
Par viņu klīda leģendas. Runāja, ka viņš savu bagātību ieguvis ar dzelžainu tvērienu un bezjūtīgu aprēķinu, ka viņa sirds esot tikpat auksta kā bankas seifs. Taču Alise redzēja ko citu. Viņa apmeklējumi bija reti un vienmēr noslēpumaini. Alise apkalpoja viņu nevainojami: klusi, uzmanīgi, bez uzbāzīga smaida. Viņa zināja, ka šādiem cilvēkiem nevajag lieku uzmanību; viņi meklē patvērumu.
Zīme uz rokas
Kalniņa kungs izskatījās vecāks nekā fotogrāfijās žurnālu slejās. Viņa pleci bija nedaudz sakumpuši, it kā neredzama nasta tos spiestu pie zemes. Pasūtot vienkāršu maltīti, viņš ar garajiem, nedaudz nervozajiem pirkstiem glāstīja galdauta malu. Tā bija ritmiska, gandrīz hipnotiska kustība, kas nodeva iekšēju satraukumu. Un tieši uz viņa kreisās rokas Alise pamanīja gredzenu.
Tas nebija rotaslietu veikala standarts. Tas izskatījās pēc kaut kā senlaicīga, kaut kā, kas izdzīvojis cauri kariem un plūdiem. Tas nebija no platīna vai zelta, bet gan no blāva, gandrīz melna sudraba, ar sīku, tomēr pārsteidzoši spilgtu safīru, ko ietvēra primitīvi izgrebtas zvaigznes. Alisei aizrāvās elpa. Viņa atcerējās bērnību – siltos vakarus virtuvē, kad mamma ļāva viņai pielaikot tieši šādu gredzenu, stāstot pasakas par prinčiem, kas cīnās ar pūķiem. Tādu gredzenu nevarēja sajaukt. Alises sirds salēcās.
Prāts kliedza, lai viņa klusē. Viesmīles ētika, pieklājība, bailes zaudēt darbu – tas viss lika turēt mēli aiz zobiem. Bet sirds bija skaļāka. Uzmanīgi pasniedzot desertu, viņa neizturēja un klusu, skatoties uz gredzenu, ierunājās: — Piedodiet par neuzticēšanos, ser… bet manai mammai bija tieši tāds pats.
Saruna: Pagātnes atbalss
Sekundes vilkās kā stundas. Gaisā sastinga klusums, kurā varēja dzirdēt pulksteņa tikšķēšanu pie sienas. Viņa gaidīja jebko – pieklājīgu vārdu, klusēšanu. Varbūt pat sūdzību menedžerim. Taču Edgars Kalniņš pacēla uz viņu acis. Tās nebija aukstas, kā bagātniekiem no avīzēm, bet pilnas ar tik bezgalīgām sāpēm, ka Alisei kļuva neomulīgi.
Tās bija cilvēka acis, kurš visu mūžu ir gaidījis sodu vai piedošanu, un tagad, iespējams, bija sagaidījis abus. — Jūsu mammu, — viņa balss bija klusa un aizsmakusi, — sauca Margarita? Margarita Ozola?
Laiks sabruka. Tas vairs nebija restorāns. Tā bija vieta ārpus laika. Alises pasaule apstājās. Šis vārds. Neviens to nezināja. Mamma bija vienkārši Margarita Liepiņa pēc laulībām, bet Ozola – tas bija viņas meitas uzvārds. Mamma aizsaulē devās pirms pieciem gadiem, paņemot sev līdzi noslēpumu par šo gredzenu un vecajām vēstulēm, ko viņa naktīs pārlasīja.
— Jā… — Alise izdvesa. — Bet kā jūs… Viņš nespēja uz viņu skatīties stāvus. Viņam vajadzēja līdzvērtīgu sarunu biedru, nevis apkalpojošo personālu. — Apsēdieties, — viņš norādīja uz krēslu pretī. Tas bija pavēles tonī, bet tajā bija jūtams lūgums.
Viņa apsēdās. Šis brīdis bija pārāk sirreāls, lai uztrauktos par darba noteikumiem. — Pirms trīsdesmit gadiem, — viņš sāka, skatoties uz safīru gredzenā, — es biju nabags kā baznīcas pele, bet traki iemīlējies. Jūsu mammā. Viņa balss kļuva mīkstāka, atceroties jaunību. Šo gredzenu es viņai izgriezu pats no veca katla atlūzas un nopirku akmeni par visiem saviem ietaupījumiem. Tas bija saderināšanās gredzens.
Restorāna trokšņi izgaisa. Palika tikai viņa balss. Viņš apklusa, un Alise redzēja, kā viņa roka trīc. — Viņas vecāki bija pret. Viņu aizveda, izprecināja citam… jūsu tēvam. Un es… es zvērēju kļūt par to, ko viņi gribēja manī redzēt. Es kļuvu par miljonāru. Bet par vēlu.
Pazudušās lappuses
Todien Alise pameta darbu agrāk. Viņas galvā dūca jautājumi, uz kuriem atbildes varēja sniegt tikai viens avots. Patiesība nāk gaismā.
Alisei bija jātiek mājās, lai saprastu visu. Viņa atrada mammas veco, vienkāršo skārda kārbu. Tā smaržoja pēc kaltētām lavandām un veca papīra. Iekšā bija nevis vēstules, bet gan senu dienasgrāmata un fotogrāfijas.
Viņa apsēdās uz grīdas, ieddedza lampu un sāka lasīt. Ar katru lappusi Edgara romantiskais stāsts sāka plaisāt. Dienasgrāmata atklāja visu: pirms Edgara bija Viktors – mīlošs students, kas pats izgrieza gredzenu. Pagaidiet… Viktors? Tas bija tētis. Alises tētis, kurš viņu uzaudzināja. Margaritai tas bija mīļš, bet viņa izvēlējās Edgara piedāvāto spožo nākotni. Bet dienasgrāmatā bija rakstīts par bailēm. Par to, ka Edgars pazuda brīdī, kad kļuva grūti. Viņa apprecējās ar Viktoru, kas bija ar mieru dot savu vārdu Alisei.
Lasot mammas rokrakstu, asaras ritēja pār vaigiem. Mamma bija mīlējusi Edgaru, jā, bet viņš nebija varonis. Viņš bija aizbēdzis no atbildības, atstājot Margaritu stāvoklī. Viktors – klusais, vienmēr klātesošais Viktors – bija tas, kurš uzņēmās rūpes, zinot, ka bērns nav viņa. Viktors izkalis otru gredzenu, kopiju, lai Margaritai nebūtu jāskumst, kad Edgars savējo paņēma atpakaļ aizgūtnēm, solot atgriezties, bet neatgriezās.
Alise saprata, ka Edgars Kalniņš nebija slikts, bet gan cilvēks, kurš savas bailes bija pārvērtis par leģendu. Viņš bija uzbūvējis sev stikla pili no meliem. Viņš bija pārliecinājis pats sevi, ka bijis uzticīgs bruņinieks, nevis tas, kurš aizbēga. Viņš bija paņēmis Viktora gredzena stāstu un pārvērtis to par savu lielo, mīlestību, lai nomierinātu sirdsapziņu.
Pie strūklakas
Nākamais rīts uzausa dzestrs un skaidrs. Alise zināja, kur viņu atrast. Nākamajā dienā Alise satika Edgaru parkā pie strūklakas. Viņš baroja pīles, izskatīdamies vientuļāks nekā jebkad…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
