— Es izlasīju mammas dienasgrāmatu, — viņa sāka. Viņas balss bija stingra, bet bez naida. — Es zinu par Viktoru. Edgara seja nobālēja. Meli, ko viņš sev bija stāstījis trīsdesmit gadus, sabruka vienā mirklī.
Alise izņēma no kabatas viņa gredzenu. To pašu, ko viņš bija atstājis uz galda restorānā kā dzeramnaudu vai atvadu zīmi. — Es nevaru to pieņemt. Tas nav mans stāsts. Un ne jūsu. Tā ir mammas sirds daļa. Viņa juta, kā atbrīvojas no smaguma. — Viņa pasniedza to viņam. — Bet esmu gatava jūs uzklausīt. Ne kā leģendas bruņinieku, bet kā to izbijušos jauno cilvēku, kas aizbēga. Varbūt tad mēs sapratīsim, kas mēs esam viens otram tagad.
Izlīgums un Pārvērtības
Tas bija sākums kaut kam patiesam. Viņš paņēma gredzenu, un viņa pirksti sasvērās ap metālu. Alise lēnām apsēdās blakus uz soliņa. Viņi — tēvs un meita, sāka garu un grūtu sarunu. Tā ilga stundas. Edgars atzinās bailēs, savā gļēvumā, savā nožēlā, kas viņu bija dzinusi pelnīt miljonus, cerot nopirkt atpakaļ pagātni.
Ne par to, kas varēja būt, bet par to, kas ir. Tā kļuva par viņu mantru. Kopš tās dienas viss mainījās. Viņi sāka tikties. Edgars Kalniņš necentās aizvietot Alises tēvu, bet kļuva par svarīgu nodaļu viņas dzīvē — sarežģītu, bet nepieciešamu, lai saprastu pašai sevi.
Pagāja trīs gadi. Trīs gadi, kuros Alise iepazina savu bioloģisko tēvu un iemācījās piedot. Kad Edgars nomira, viņš atstāja Alisei visu, bet vissvarīgākais bija gredzens. Alise aiznesa abus gredzenus pie juveliera. Pie Viktora gredzena, ko viņa glabāja no mammas, un Edgara gredzena. Vecs meistars rūpīgi sakausēja abus saderināšanās gredzenus vienā. Tagad safīrs, “debesu atlūza”, bija ietverts divās blāva sudraba joslās — divos likteņos, divos mīlestības stāstos.
Viņa uzvēra to uz ķēdītes. Tas nebija piedošanas simbols, bet gan pieņemšanas simbols. Pieņemšanas tam, ka dzīve ir sarežģītāka par pasakām, ka cilvēki kļūdās, mīl.
Mantojums un Jauns sākums
Daudzi jautāja, ko viņa darīs ar naudu. Tas ir labs jautājums. Stāsts, kurā tika atrastas divas mīlestības un pilnas dzīves, ir beidzies ar pieņemšanu. Turpinājumā Alises dzīvē varētu atvērties jauna, jau viņas pašas veidota nodaļa, balstoties uz šo grūto, bet atklāto pagātni.
Pēc Edgara aizsaulē došanās Alises dzīvē iestājās klusums, bet tas vairs nebija tukšs klusums. Tas bija piepildīts ar atmiņām un sapratni. Viņa pieņēma mantojumu, bet ne kā balvu, bet kā atbildību. Pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija nodibināt nelielu stipendiju mākslas studentiem, kas cīnījās ar finansiālām grūtībām. Viņa to nosauca par “Viktora un Margaritas Fondu” – godinot gan to, kurš viņu uzaudzināja, gan to, kurš deva viņai dzīvību.
Vienu rītu, lasot vecu avīzi, kas bija palikusi studijā no remonta laikiem, Alises acis aizķērās aiz kāda savāda ticējuma rindkopas stūrī: Lasi vēl: Mūsu senči ticēja, ka ja šajā dienā snigs, tad ziema būs gara, barga un ļoti sniegota: tiek nosaukts datums. Viņa pasmaidīja. Arī viņas dzīves ziema bija bijusi gara, bet tagad sniegs bija nokusis.
Alise vairs nestrādāja restorānā. Finansiālā drošība deva viņai to, ko viņa vienmēr bija vēlējusies – laiku gleznot. Viņa izveidoja savu nelielu studiju Rīgas klusajā centrā. Viņas gleznas, agrāk tumšas un intensīvas, tagad ieguva gaišumu. Viņa gleznoja to, ko sauca par “emociju ainavām” – upes, kas plūst cauri mežiem, kas simbolizēja gadu gaitā gūto pieredzi un atklāsmes.
Epilogs: Divi stāsti
Kādu vakaru, kad studija bija atvērta apmeklētājiem, pie viņas pienāca jauneklis vārdā Rūdis. Viņš bija ainavu arhitekts un Edgara fonda pirmais stipendiāts, kurš meklēja iedvesmu savam projektam. Viņa acīs bija degsme, kāda kādreiz bija Viktoram, un inteliģence, kāda bija Edgaram. — Man patīk, kā jūs lietojat gaismu, — viņš teica, norādot uz audeklu ar miglainu piekrastes skatu. — Tas ir cerīgi, bet ne salds. Kā atvadas, kas pārvēršas par jaunu sākumu. — Tā arī ir, — Alise pasmaidīja.
Rūdis, zinādams stāstu par fondu, uzsāka sarunu par mākslas un dzīves sarežģītību. Viņš pats nāca no vienkāršas ģimenes un dalījās savos sapņos par to, kā padarīt pilsētas parkus par vietām, kur cilvēki var atrast mieru.
Viņu saruna plūda dabiski, it kā viņi būtu pazīstami jau gadiem. — Es gribu radīt vietas, kas atgādina cilvēkiem par to, ka viņi nav vieni, — viņš teica. — Vietas, kur var sēdēt uz soliņa, kā jūsu tēvs sēdēja parkā, un sākt grūtu, bet vajadzīgu sarunu. Alise sajuta kaklā kamolu, bet tas nebija rūgts. — Mans tēvs…, — Alises balss nedaudz aizķērās. — Man ir divi stāsti par to.
Viņa atvēra Rūdim sirdi. Par Margaritu un Viktora gredzenu, par Edgara aizbēgšanu un par to, kā divas nepilnīgas mīlestības bija sakausētas viņas dzīves stāstā. Viņa parādīja Rūdim gredzenu uz kakla ķēdītes – sakausēto sudraba apli ar safīru. Tagad, stāvot savā studijā, viņa zināja, ka stāsts nav beidzies. Tas tikai tagad pa īstam sākās.
Viena milzīga kļūda, ko nevilkt sievietēm vēlā rudenī un ziemā
