Vilks iekrita bedrē, viņu izglāba mežsargs. Pēc gada vilks atkal sauca cilvēku uz to pašu bedri

Stāsts par cilvēcību!

Reiz, kad mežsargs apbraukāja teritoriju ar sniega motociklu, viņš pamanīja vilku, kurš iekritis bedrē. Vīrietis redzēja, ka dzīvniekam paša spēkiem nebija iespējams izkļūst no bedres. Īsu brīdi padomājot, mežsargs tomēr nolēma nokāpt bedrē un palīdzēt.

Vilks bija jau vecs, patstāvīgi dabūt ēdienu vairs nespēja, tāpēc drīz vien apmetās uz dzīvi mežsarga pagalmā. Un arī vīrietis ļoti pieķērās dzīvniekam.

Tā pagāja gads. Reiz kādā rītā mežsargs pamanīja, ka vilks uzvedas visnotaļ neparasti. Pēkšņi vilks aizbēga no pagalma. Bet mirkli vēlāk vīrietis dzirdēja sava mīluļa kaucienus un saprata, kur viņš atrodas. Vilks viņu sauca uz to pašu bedri.

Bedrē sēdēja nogurusi sieviete, viņa nekādi nespēja izkļūt no turienes un zaudēja jau visas cerības uz izglābšanos.

Lasi arī: “Atceras mammu”: kādu Diānas tradīciju līdz pat šai dienai ievēro tikai princis Harijs

Laukā bija ļoti stiprs sals, tāpēc bija jārīkojas nekavējoties. Vīrietis piesēja virvi, nolaidās bedrē un palīdzēja sievietei. Bet viņi nevarēja aizmirst viens otru. Drīz sieviete kļuva par mežsarga sievu. Bet vilks dzīvoja pie viņiem, it kā pateikdamies cilvēkam par viņa laipnību.