Kad jaunais mašīnists Deniss ieraudzīja vilku baru, kas stāvēja uz sliedēm tieši viņa traucošā vilciena priekšā, viņš domāja, ka dzīvnieki pēdējā brīdī izklīdīs, taču plēsēji nepakustējās no vietas, it kā sargātu kaut ko, kas cilvēka acij nebija redzams
Mašīnists riskēja un norāva ārkārtas bremzēšanas sviru. Saprotot, ka var nepaspēt apstāties, viņš vēroja, kā sastāvs beidzot apstājās tikai dažus metrus no vilku bara, un pelēkie sargi lēni izklīda sānis. Redzētais lika visiem, kas vēlāk dzirdēja šo stāstu, sastingt.
Mazā ciematā, kas bija paslēpts bezgalīgajos Sibīrijas mežos, kur vienīgais iztikas avots bija dzelzceļš, uzaudzis bija Deniss. Viņš nāca no dzelzceļnieku dzimtas – tēvs un vectēvs viņam nodeva ne tikai profesionālās prasmes, bet arī īpašu mīlestību pret šiem apvidiem. Kad pienāca laiks, puisis devās uz pilsētu iegūt izglītību inženiera specialitātē, taču pilsētas kņada un piesārņotais gaiss tikai pastiprināja viņa ilgas pēc dzimtajām vietām.
Deniss bieži atcerējās, kā taiga smaržo pēc lietus un kā sniegs čīkst zem kājām aukstā ziemas dienā. Atgriezies dzimtajā ciemā ar inženiera diplomu, viņš ātri atrada darbu tajā pašā depo, kur bija strādājušas iepriekšējās paaudzes viņa ģimenē. Viņš sāka ar mazumiņu, taču viņa mērķtiecība un iedzimtā izjūta nepalika nepamanītas.
Pamazām viņam uzticēja arvien atbildīgākus uzdevumus, un drīz viņš tika iecelts par vecāko mašīnistu. Kad bija ieguvis pietiekamu pieredzi, viņu pārcēla uz kravas vilcieniem – īstiem dzelzs milžiem, kas šķērsoja milzīgus attālumus visā Sibīrijā.
Deniss mīlēja savu darbu. Katrs reiss viņam bija kā mazs piedzīvojums, iespēja redzēt dabas skaistumu visā tās varenībā. Ziemā šie skati kļuva īpaši valdzinoši – bezgalīgi sniegoti plašumi, koki baltās pūkainās segās, sastingusi ledus virsma, kas mirdz kā kristāls.
Tieši kādā šādā ziemas dienā janvārī, kad sals elpu pārvērta sudrabainā dūmakā, bet saules stari spēlējās uz sniega kristāliem, ar Denisu notika kaut kas, kas uz visiem laikiem mainīja viņa priekšstatu par pasauli apkārt. Tas bija parasts reiss – Deniss vadīja smagu kravas vilcienu cauri apsnigušam mežam.
Baudot rāmo ainavu aiz kabīnes loga, viņa uzmanīgais skatiens, kā vienmēr, bija vērsts uz dzelzceļa sliedēm, kas stiepās tālumā. Un pēkšņi, pāris kilometru attālumā priekšā, viņš pamanīja kaut kādu tumšu plankumu tieši uz sliedēm. Sirds nodrebēja – šķērslis uz ceļa vienmēr nozīmē briesmas.
Taču attālums bija pārāk liels, lai saskatītu, kas tieši bloķēja ceļu smagajam sastāvam. Deniss saspringti lūkojās uz priekšu, cenšoties noteikt šķēršļa dabu un gatavojoties jebkurā brīdī nospiest ārkārtas bremzes. Jo tuvāk vilciens tuvojās, jo skaidrāk kļuva redzams – tas nebija ne koks, ne kāds tehnogēns atkritums.
Tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņa sirdij sisties straujāk. Uz sliedēm atradās kaut kādi dzīvnieki, un šķita, ka tie negrasās atkāpties. Kad vilciens pienāca tuvāk, Deniss ar pārsteigumu saskatīja vilku baru. Pelēcīgi baltie silueti asi izcēlās uz sniega fona. Dzīvnieki stāvēja ciešā grupā tieši uz sliedēm, it kā tīši aizšķērsojot ceļu.
Šāda uzvedība bija pilnīgi neparasta šiem piesardzīgajiem plēsējiem, un Deniss nespēja noticēt savām acīm. Saskaņā ar instrukcijām viņš nekavējoties ieslēdza skaņas signālu – spēcīgs taurējums atskanēja pa taigu, atbalsojoties starp kokiem. Parasti šāds troksnis liek jebkuram meža dzīvniekam panikā bēgt.
Taču vilki, par viņa vislielāko pārsteigumu, nepakustējās. Viņi turpināja stāvēt, veidojot dzīvu barikādi vilciena priekšā. Denisam bija tikai dažas sekundes, lai pieņemtu lēmumu.
Pašsaglabāšanās instinkts teica, ka jāturpina kustība – sastāvs bija pārāk smags, lai to apturētu īsā distancē. Turklāt savvaļas dzīvnieki parasti bēg pēdējā brīdī.
Tomēr kaut kas šajā neparastajā vilku uzvedībā lika viņam šaubīties. Pēc tikai mirkli ilgas vilcināšanās Deniss strauji norāva ārkārtas bremzes sviru. Līdz dzīvniekiem bija palikuši vien daži desmiti metru. Vilciena riteņi ieķērās sliedēs ar briesmīgu griezienu, pārplēšot taigas klusumu ar ausīm griezošu metāla čīkstēšanu.
Sastāvs sāka bremzēt, taču pārāk lēni. Aizverot acis, Deniss sagatavojās neizbēgamajam iznākumam. Katra sekunde vilkās kā mūžība. Viņš prātā jau redzēja, kā daudztonnīgais vilciens iebrauc dzīvajā barjerā. Šī doma lika viņam sastingt.
Kad riteņu grieziens beidzot norima, Deniss atvēra acis un ar atvieglojumu ieraudzīja, ka vilciens apstājies tikai dažus metrus no vilku bara.
Bet tas, kas notika tālāk, lika viņam sastingt no izbrīna…
Vilki stāvēja ciešā lokā, pacēluši galvas un klaigādami gaudodami. Tie ne bēga, ne izrādīja bailes – šķita, ka tie kaut ko sargā.
Un tikai tad, kad briesmas bija garām, plēsēji lēni sāka atkāpties. Tas, kas pavērās Denisa acīm, viņu satrieca līdz dvēseles dziļumiem – uz dzelzceļa kāds bija.
Tas centās piecelties, bet nevarēja. Deniss neuzdrošinājās izkāpt no kabīnes, kamēr tuvumā vēl bija vilki. Taču tie, it kā saprotot viņu, pamazām atkāpās meža biezoknī. Kad viņš pārliecinājās, ka tie ir drošā attālumā, Deniss, paņēmis dzelzs stieni kā aizsardzības līdzekli, nolēca sniegā un uzmanīgi devās pie sliedēm. Ar katru soli viņa pārsteigums pieauga – viņš atpazina to.
Tas bija Stepans Mihailovičs – vietējais mežsargs, kuram jau bija pāri septiņdesmit. Visu savu dzīvi šis cilvēks bija veltījis mežam un to iemītnieku aizsardzībai, un Deniss viņu atcerējās jau kopš bērnības. Pienācis tuvāk, mašīnists ieraudzīja kaut ko traku – vecā vīra rokas bija pieslēgtas pie sliedēm. Aukstais metāls bija liels, varēja saprast, ka tā nav spēļmanta, bet īsts.
Ar grūtībām valdīdamies, Deniss palīdzēja atbrīvoties. No Stepana Mihailoviča viņš uzzināja stindzinošu stāstu. Izrādījās, vietējie malumednieki, kuri sen bija turējuši ļaunu prātu uz principālo mežsargu, nolēma tā izdarīt, tāpēc, ka viņš nepārtraukti traucēja viņu nelikumīgajai darbībai.
Gadu gadiem šis bezbailīgais cilvēks bija glābis dzīvniekus no slazdiem, izsekojis pārkāpējus un ziņojis par tiem iestādēm. Daudzi vilki šajos mežos vēl bija tikai pateicoties viņa pašaizliedzīgajam darbam. Malumednieki vairākkārt viņu brīdināja, bet viņš nekad nebija domājis, ka tie spēs spert tādu soli.
Viņi viņu bija notvēruši meža apgaitas laikā un, kad viņš atguvās, bija jau pieslēgts pie sliedēm, gaidot tuvojošos vilcienu. Stepans Mihailovičs pastāstīja, ka, dzirdot tuvojamies sastāva taurējumu, viņš bija samierinājies ar savu likteni. Bet tad noticis neticams brīnums – no meža iznācis vilku bars.
Šie lepnie un piesardzīgie dzīvnieki, kurus viņš gadiem bija sargājis, aplenca viņu, veidojot vairogu. Ja nebūtu šī bara, Deniss nebūtu pamanījis vientuļo vīru uz sliedēm pietiekami agri, lai apturētu daudztonnīgo vilcienu.
Tagad katru reizi, kad Deniss brauc cauri tam meža posmam, viņš palēnina vilciena gaitu un rūpīgi vēro sniegotās egles. Dažreiz viņam šķiet, ka starp kokiem uz mirkli nozib pelēkas ēnas – klusie taigas sargi, kas atgādina, ka uzticība un pateicība nepazīst robežas starp cilvēku un savvaļas dzīvnieku pasaulēm.
