Instinktīvi skrēju uz izeju, bet paspēju paspert vien dažus soļus. Viss krītošais kā milzu vilnis vēlās uz manu pusi. Es atrados starp kasēm un mazajiem veikaliņiem. Neatceros, kā, bet mani iemeta vienā no šiem veikaliem, šķiet, tur tirgoja grāmatas. Es biju nospiesta guļus veikala telpā, bet kājas palika ejā, pa kuru skrēju. Manām kājām uzkrita betona plāksne, tāda milzu atlūza, bluķis. Esmu dzirdējusi, ka šādā brīdī acu priekšā parādās visa dzīve. Man nekā tāda nebija.
Uzreiz pēc nogruvuma kļuva tumšs. Bija pilnīga tumsa. Veikaliņā atradās cilvēki, es dzirdēju viņus runājam, sakliedzamies. Es saucu palīgā, bet neviens nenāca. Tad izdzirdu: “Meitenes, ejam ārā!” – un cilvēki devās laukā no veikala. Centos viņus ķert aiz kājām, saucu palīgā, bet neviens neapstājās. Viņi gāja pāri betoniem, kas spiedās uz manām kājām. Negribu viņus nosodīt, nezinu, kā es rīkotos viņu vietā.
Tajā brīdī man kļuva ļoti bail. Vai kāds mani atradīs? Ir tumšs, turklāt man virsū ir betona atlūza, šis milzu kalns, aiz tā mani pavisam nevar redzēt. Virs gaiteņa vairs nebija griestu, viss bija nogruvis. Veikaliņā griesti vēl bija. Ja tie kristu, manis vairs nebūtu starp dzīvajiem. Man palaimējās, ka tie nenobruka. Virs manis gan bija milzu betona plāksne, kas turējās uz armatūras atliekām, tā varēja nokrist jebkurā brīdī.
Apkārt bija drupas, lampu atliekas, atlūzas, gruveši. Nāsīs sitās šausmīga smaka, oda pēc mitras zemes un betona putekļiem. Šo smaku joprojām neesmu aizmirsusi.
Traģiska notikuma laikā vienus sastindzina šoks, citi rīkojas. Kā bija ar jums?
Man ieslēdzās racionālais, vēsais prāts. Man gan vienmēr šķita, ka esmu īsta bailule, bet laikam stresa brīdī nostrādā citi mehānismi. Centos neļauties emocijām. Sapratu, ka esmu bezspēcīga, taču panika man nemaz nav vajadzīga. Ja man sāksies histērija, neviens tāpat to nedzirdēs, nepalīdzēs.
Pamazām sāku rīkoties tik, cik bija iespējams. Izmēģināju, vai varu izvilkt kājas, kas bija piespiestas ar smago betonu. Centos tās izstīvēt no zābakiem, kam bija visai plati stulmi bez rāvējslēdzēja. Neizdevās. Domāju, kā būs, kas notiks, kad mani sāks vilkt laukā, kustinās to milzu betonu, kas atrodas uz mana ķermeņa… Kājas visu laiku ļoti sāpēja. Sākumā bija tirpoņa, bet drīz vien tās vispār nejutu, palika tikai sāpes.
Es dzirdēju cilvēku balsis, kas sauca palīgā. Tas bija kaut kur netālu. Es arī pūlējos saukt. Neviens nenāca, pat netuvojās. Kāds skrēja, bet neapstājās pie manis.
Viss šķita tāds nereāls un baiss. Es dzirdēju, kā citi sauc palīgā, kā cieš un mirst cilvēki, bet neko nevarēju darīt. Attālāk dzirdēju saucienu, lai nes ugunsdzēšamo aparātu. Izbijos vēl vairāk. Ja sāksies ugunsgrēks, es taču sadegšu dzīva!
Man izdevās tikt klāt telefonam, izvilkt to no somas, kas arī bija pie kājām, piespiesta ar nokritušo betonu. Uzreiz zvanīju Arturam. Es saucu telefonā: “Esmu “Maximā”, jumts sabruka, man ir piespiestas kājas, nevaru tikt laukā, lūdzu palīdzi, man ļoti sāp.”
Viņš atbildēja īsi: “Tūlīt braucu.”
Tas bija kā cerību stars?
Kļuva labāk, izdzirdot Artura balsi vien. Pēc tam Arturs stāstīja, ka viņu jau visu dienu vajāja dīvaina sajūta, bija kādas nepatīkamas nojausmas zemapziņas dzīlēs.
Es zināju, ka viņš izdarīs visu, lai mani atrastu un izglābtu! Biju par to pārliecināta. Mēs ik pa laikam sazvanījāmies. Arturs centās mani uzmundrināt. Prasīja, kur atrodos. Centos izstāstīt.
Pēc tam tik Arturs atklāja, cik grūti bija mani atrast. Mēs abi šajā veikalā bijām iepirkušies neskaitāmas reizes, lieliski pārzinājām, kur kas atrodas. Taču tagad bija tumšs, visapkārt gruvešu un atlūzu kalni, vispār nebija iespējams orientēties. Nevarēja saprast, kur atradās bankomāti. Es gulēju šīs vietas tuvumā.
Ar Arturu kopā nāca mūsu ģimenes draugs Igors. Viņi ielīda caur rampu no Priedaines ielas puses, jo visur citur bija nogruvis. Viņi ieraudzīja, ka glābēji, policisti un kādi citi cilvēki sviež prom atkritumus un zemes, lai izglābtu cietušos, kuri ir zem tā visa apakšā. Arī viņi ar Igoru sāka palīdzēt. Viņiem izdevās no-stumt milzīgu betona gabalu, atrakt, atbrīvot kādu cilvēku. Pēc tam tik saprata, ka rakuši virs bijušā veikala “Drogas”. Ejot tālāk, viņi ieraudzīja zemes blietēšanas agregātu, no kura strūklā tecēja benzīns, zem tā gulēja cilvēks. Arī viņu izglāba. Arturs stāstīja, cik šausmīgi bijis apzināties, ka visapkārt ir cilvēki, kuri aprakti dzīvi. Nāves tuvums bija it visur gaisā…
Vēlāk notika otrais nogruvums. Izrādās, ka jumta konstrukcijas iebruka tieši virs vietas, kur viņi abi pirms tam atradās.
Laiks vilkās. Es nezināju, vai sagaidīšu Arturu. Uztraucos, kas notiks, ja es atslēgšos, zaudēšu samaņu. Kā viņš mani atradīs?!
Bija ļoti bail. Es visu laiku cietu mežonīgas sāpes. Dzirdēju, ka tuvumā ir cilvēki. Redzēt neko nevarēju, jo skatienam priekšā bija tas milzīgais betons, kas spieda manas kājas. Saucu, bet neviens nereaģēja, visur bija troksnis. Dzirdēju, ka tiek darbinātas hidrauliskās šķēres, kaut ko zāģē… Ārā skanēja sirēnas, droši vien sabrauca glābēju mašīnas. Es ieslēdzu telefona lukturīti un sāku spīdināt griestos.
Parādījās viens glābējs. Pasauca citus. Es teicu, lai viņi nestaigā pa betoniem, es to jūtu, jo man tur apakšā ir kājas, ļoti sāp. Kājas spieda arī metāla stienis, tāds parasti ir pie veikala vitrīnas, lai iepirkumu ratiņi neizsistu stiklu. Lūdzu, lai to stieni pārgriež, pārzāģē. Kļuva nedaudz vieglāk. Atnāca feldšeris un pielika mani pie sistēmas. Glābēji sāka uzmanīgi atrakt mani.
Tad es ieraudzīju Arturu ar Igoru. Arturs apsēdās man blakus. Es jutos daudz mierīgāk.
Tika atnests hidrauliskais spilvens, lai paceltu betona plāksni, kas bija man pāri. Mani izvilka aiz pleciem un iecēla nestuvēs. Tika nofiksēts kakls, jo neviens nezināja, cik nopietni ir mani ievainojumi.
Cik nopietni tie bija?
Gaiļezerā man pārgrieza visu apģērbu un zābakus, izmeklēja. Man bija ļoti traumētas kājas, īpaši ceļi. Bija stipri sasitumi plecos un citur. Un – lauzts mugurkauls, divi skriemeļi. Es sāku raudāt. Racionālais prāts beidzot atkāpās, emocijas uzbangoja. Mana mamma ir mediķe, es zinu, ko var nozīmēt šāda diagnoze. Vai es kādreiz spēšu piecelties kājās, vai varēšu staigāt?… Līdz tam es biju pilnīgi vesela, pat slimnīcā nekad nebiju gulējusi. Kāpēc tā?
Ārsti teica, ka šobrīd mans stāvoklis ir stabils, operācija notiks rīt no rīta. Jo no traģēdijas vietas varot atgādāt vēl citus cilvēkus, kuri cietuši daudz smagāk.
Kad mani ieveda palātā, visi jau gulēja. Es sapratu, ka nekas vairs nebūs kā agrāk.
Pilnu materiālu varat izlasīt laikrakstā Latvijas avīze, vai portālā la.lv, spiežot ŠEIT