Es nekad savā mūžā nebūtu varējis iedomāties, ka parasts vakars un šķietami romantisks randiņš var tik strauji transformēties par aprēķinātu komerciālu darījumu
Taču dzīve mēdz pārsteigt, un, acīmredzot, pasaule ap mani ir kļuvusi par tirgus placi, kurā jūtas ir tikai valūta, bet es — es laikam esmu palicis vecmodīgs, pie vecajām vērtībām. Tāpēc šeit būs mans stāsts, veči; ieklausieties un izdariet paši savus secinājumus par to, kas mūs sagaida mūsdienu “iepazīšanās tirgū”.
Viss sākās pirms pāris nedēļām kādā no Vecrīgas centra klubiem, kur valdīja puskrēsla un viegla kluba mūzika. Es tur iepazinos ar Kristīni. Viņa bija no tām sievietēm, kuras telpā nepaliek nepamanītas: slaida, nevainojami kopta, tērpusies melnā kleitā, kas izcēla katru auguma līniju. Viņas acis bija kā divas tumšas, spožas pogas — skatiens it kā caururbjošs un hipnotizējošs, tomēr tajā pavīdēja kaut kas tāds, ko es toreiz nespēju nodefinēt, bet ko tagad saucu par tīru aprēķina garšu.
Kristīne izrādīja iniciatīvu pirmā — piegāja pie letes man blakus, pasūtīja sev košu kokteili un it kā nejauši uzsāka sarunu par mūziku. Mēs mīļi papļāpājām kādas divdesmit minūtes. Es tajā vakarā īpaši ne uz ko necerēju, man pietika ar patīkamu sarunu, tomēr tālruņa numuru paņēmu.
Teikt, ka tas mani vēlāk pārsteidza — nozīmē nepateikt neko. Parasti šādās situācijās scenārijs ir standarta: vai nu vīrietis vēlāk “medī” meiteni ar ziņām, vai arī viņa mīļi pasmaida un pazūd pūlī, atstājot pēc sevis tikai dārgu smaržu vālu un gaistošu atmiņu. Bet Kristīne pati man uzrakstīja jau nākamajā rītā. “Tas gan ir interesanti,” es pie sevis nodomāju, juzdamies mazliet glaimots.
Jauna tendence
Pēc pāris dienām mēs norunājām pirmo oficiālo tikšanos. Es izvēlējos pieklājīgu restorānu klusajā centrā — tādu, kur ir balts interjers un klusināta gaisotne, bet bez lieka, ārišķīga spožuma. Tikšanās sākumā šķita cerīga; saruna ritēja nepiespiesti, mēs smējāmies un baudījām vakaru. Kristīne stāstīja par savu darbu mārketingā, par eksotiskiem ceļojumiem uz Bali un savu redzējumu par dzīvi. Viņa šķita inteliģenta, ne garlaicīga un, galvenais, ieinteresēta. Tomēr drīz vien es sāku pamanīt noteiktu tendenci…
Mūsu sarunā arvien biežāk sāka iespraukties tēmas par finansēm. Sākumā tie bija nevainīgi jautājumi par manu auto, tad par to, kur es mēdzu atpūsties, un visbeidzot sākās monologi par to, “ko vīrietim pienākas darīt”, un kādas dāvanas sievietei ir “statusa apliecinājums”. Šķita, ka Kristīne ar katru teikumu tausta augsni, mēģinot saprast manas finansiālās robežas. Tas atgādināja nevis randiņu, bet gan smalku interviju, kurā viņa vērtēja manu derīgumu savam dzīvesveidam.
Es šos mājienus nelaidu pārāk tuvu pie sirds, bet prātā piefiksēju. Vienu vakaru var pieciest, domāju, varbūt viņai vienkārši ir bijusi slikta pieredze. Tomēr pirms otrā randiņa es nopietni aizdomājos: kāpēc es vispār tērēju savu laiku?
Mana vīrieša intuīcija teica, ka nekas labs te nebūs, un šī sieviete nav meklējusi dvēseles radinieku. Bet ziņkāre bija spēcīgāka par veselo saprātu. Man gribējās redzēt, cik tālu viņa ir gatava iet un cik atklāti spēj noformulēt savu prasību sarakstu. Godīgi sakot, kļuva pat nedaudz jautri vērot šo sociālo eksperimentu.
Salīdzināšana
Braucot uz mūsu otro tikšanās reizi, es domās salīdzināju Kristīni ar citām meitenēm, ko biju saticis. Bija bijušas sievietes, ar kurām kopš pirmās minūtes valdīja vieglums un kopīgs prieks par vienkāršu esību kopā, bez jebkādiem nosacījumiem par “līmeni” vai “pienākumiem”. Ar Kristīni viss šķita smags un aprēķināts — kā gatavošanās lielam iepirkumam. Otrais randiņš notika pēc viņas ierosinājuma kādā vēl dārgākā pilsētas restorānā. Kad es ierados, viņa jau sēdēja pie galdiņa, pasūtījusi dārgāko kokteili no kartes un nevērīgi šķirstīja ēdienkarti. Šoreiz viņa nemēģināja slēpt savu merkantilismu zem pieklājības plīvura.
Kristīne aizrautīgi stāstīja par draudzenēm, kuru draugi dāvina viņām jaunākos iPhone un apmaksā dzīvokļus, un uzsvēra, ka viņa pati pat neatceras, kad pēdējo reizi būtu izmantojusi sabiedrisko transportu — tas esot “zem viņas cieņas”. Viņas stāsti nebija vienkārši fakti, tie bija ultra-skaļi mājieni. Es sēdēju pretī un jutu, kā gaisā biezē prasību saraksts. Viņa man lika saprast: ja gribi būt ar mani, gatavo maku. Es biju kā kandidāts, kurš tiek vērtēts — vai es nonākšu “dāsno mecenātu” sarakstā vai tikšu izmests pie “nabadzīgajiem skopuļiem”.
“Mēs esam ģimene” teica mani radi – līdz brīdim, kad atver ledusskapi…
Tajā brīdī es izlēmu, ka ir laiks spēli padarīt atklātu
— Vīrietim ir jārūpējas par sievieti tā, kā viņa ir pieradusi, — Kristīne noteica, lēni malkojot savu dzērienu. — Ja mans standarts ir biznesa klases taksometrs un vakariņas labākajās vietās, tātad manam partnerim tas ir jāņem vērā. Ja vīrietis sāk skaitīt centus, kad runa ir par viņa sievieti, viņš vienkārši nav viņas vērts. Es paņēmu savu glāzi, lēnām izbaudīju malku un tad cieši ieskatījos viņas tumšajās acīs. Spēle sākās.
— Tātad tu gribi teikt, Kristīn, ka vīrietim būtībā ir pienākums pilnībā sponsorēt tavu eksistenci un dzīvesveidu?
Viņa pat nesamulsa. Paskatījās uz mani tā, it kā es būtu mazs bērns, kurš nesaprot, kā darbojas pasaule.
— Nu, protams, Andri! Īsti un pašpārliecināti vīrieši saprot, ka sievietei ir jādāvina emocijas un komforts. Tas ir pilnīgi dabiski, ja vien tev pašam pietiek vīrišķās pašcieņas un ambīciju to nodrošināt.
Es pasmaidīju pie sevis. Tik tālu mēs tātad esam tikuši.
— Bet vai tev pašai savu līdzekļu nepietiek? Vai arī tev vienkārši ir princips netērēt savu naudu, ja blakus ir kāds cits? — es pajautāju ar neviltotu interesi.
Viņas acis iepletās, un sejā parādījās izbrīna, it kā es būtu atļāvies kaut ko neiedomājamu.
— Sieviete attiecībās iegulda kaut ko daudz vērtīgāku par naudu. Viņa iegulda sevi, savu dārgo laiku, savu enerģiju un, galu galā, savu skaistumu. Tas ir milzīgs ieguldījums, kuram pretī ir jābūt materiālam novērtējumam.
— Ahā, saprotu. Tātad tu vienkārši uzskati, ka tava sabiedrība ir tik neticami vērtīga? — es vaicāju tieši.
Kristīne nobolīja acis un dziļi nopūtās. — Vīrieši ir tik piezemēti un neprot novērtēt estētiku…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
