— Nē, Kristīn, runa nav par piezemētību. Es vienkārši cienu godīgumu un skaidrus spēles noteikumus. Ja tu šeit meklē investoru savam skaistumam, tad saki to tieši, bez visām tām runām par “emocijām”.
Viņa sarauca pieri, un viņas skatiens kļuva ass. — Tu tagad dod mājienus?
— Es nedodu nekādus mājienus. Es tikai mēģinu precizēt mūsu iespējamo attiecību formātu. Ja mēs šeit nodarbojamies ar biznesu, tad noliksim skaitļus uz galda. Vienosimies par tarifiem.
Telpā iestājās klusums. Kristīne vairs neskatījās man acīs, bet nedaudz nervozi sāka pētīt ēdienkarti, it kā meklētu tur glābiņu. Es redzēju, kā viņas pirksti cieši un saspringti sažmiedz glāzes kājiņu. Viņa nebija gatava tam, ka kāds tik brutāli un tieši novilks plīvuru no viņas “augstās loģikas”.
Izbārstīju to no rīta – un līdz vakaram prusaki no manas mājas pazuda
4
— Nu, pieņemsim, par šīm vakariņām es samaksāju… — es turpināju.
Viņa tikai īsi pamāja ar galvu.
— Labi. Bet cik man izmaksās taksometrs? Cik jāmaksā par “emocijām”? Es gribu precīzi zināt cenrādi, lai vēlāk nav pārpratumu.
Es redzēju, kā viņas vaigos ieplūst sārtums — nevis romantisks sārtums, bet gan nepatīkama nokrāsa.
Es neapstājos ar vārdiem
— Saliksim visu pa punktiem. Cik bieži ziedi ir obligāti un kādā vērtībā? Vai biznesa klases auto ir vajadzīgs tikai uz randiņiem, vai man jāapmaksā arī tavi braucieni pie manikīra? Kāds ir minimālais dāvanu budžets mēnesī, lai es nekļūtu par “skopuli”? Es taču gribu būt kārtīgs “līguma” pildītājs un nepievilt tavu “statusu”. Kristīnes acis šaudījās pa telpu, meklējot izeju. Viņa sēdēja nervozi.
— Tu tagad visu ļoti pārspīlē un piepušķo. — viņa beidzot izgrūda.
— Kāpēc? Es tikai precizēju izmaksas. Esmu biznesa cilvēks un esmu radis pie līgumiem un vienošanās. Tu pati uzstāji, ka vīrietim ir jāuztur tavs dzīves līmenis. Ja tas ir pienākums, tad tas ir darījums. Un katram darījumam ir tarifi. Tad kādi tie ir tavā gadījumā?
Viņa strauji piecēlās kājās, gandrīz apgāžot krēslu, un paķēra savu somu.
— Tu esi vienkārši sīkumains. Normāli vīrieši ar prieku tērē naudu sievietei, ja viņa tiem patiešām patīk un iedvesmo.
Es arī lēnām piecēlos, izvilku maku, noliku uz galda skaidru naudu, kas pilnībā nosedza manus izdevumus un vēl dāsnu dzeramnaudu viesmīlim, un tad pēdējo reizi ieskatījos viņai acīs.
— Bet redzi, Kristīn, normālas sievietes neizliek sevi pa daļām par dāvanām un taksometra braucieniem.
Viņa neko neatbildēja. Ar skaļu papēžu klabēšanu viņa apgriezās un gandrīz aizgāja no restorāna, atstājot gaisā savu dārgo smaržu mākoni, kas tagad šķita drīzāk smacējošs, un nepiepildīto finansiālo cerību rūgtumu. Bet es apsēdos atpakaļ savā vietā. Es pasūtīju sev desertu un vēl vienu kafiju, lēnām izbaudot mirkli. Es samaksāju par visu pats. Kā vecis, kurš zina savu vērtību un neļauj sevi izmanot.
