Alīna steidzās uz darbu, kad viņai pie kājām izripoja mazs, slapjš kamoliņš – nezin, kaķēns vai netīrs rotaļlācītis. Varbūt kucēns? Viņa apstājās
Žēl – vīram nepatīk suņi. Mājās tādu aizvest nevar, bet atstāt arī sirdsapziņa neļauj. Kucēns piespiedās pie viņas kurpes, un tajā brīdī atskanēja telefona zvans – zvanīja Juris, viņas vīrs. Viņš paziņoja, ka komandējumā paliks ilgāk. Tas nozīmē – vairāk brīva laika, taču arī vairāk atbildības. Alīna jau bija gatava iet tālāk, bet kucēns žēli iepīkstējās. Viņa nespēja viņu atstāt – ceļš vienā pusē, būvlaukums otrā, cilvēku nav. Viņa paskatījās apkārt – neviena nav.
“Labi, tikai uz divām dienām,” nopūtās Alīna, iebāžot kucēnu somiņā. Tā tagad būs jāmazgā – Juris taču to dāvināja. Birojā viņa paspēja ieslīdēt kabinetā pirms kolēģiem, ielika kucēnu kurpju kastē zem galda, iedeva savu šalli kā paklājiņu, šķīvīti ar biezpienu un ūdeni. Mazulis apmierināti ēda.
Tad pēkšņi kabinetā bez klauvēšanas ienāca priekšnieks. Alīna steigā nosedza kastīti. Viņš pajautāja par atskaiti, un viņa, nedaudz sarkdama, apstiprināja, ka drīz viss būs gatavs. Pēc viņa aiziešanas viņa pārbaudīja kastīti – kucēns gulēja saldi, saēdies biezpienu.
Pēc pāris stundām viņa aiznesa atskaiti priekšniekam uz kabinetu. Atgriežoties, viņa sastapa… priekšnieku zem sava galda ar kucēnu rokās. Viņš bija izbrīnīts, bet, uzklausot Alīnas skaidrojumu, ne tikai nepārmeta, bet paziņoja, ka viņa var rēķināties ar paaugstinājumu – uzņēmumam vajagot atbildīgus cilvēkus ar labu sirdi.
Alīna aizveda kucēnu pie speciālista. Izrādījās – tā ir reta un ļoti dārga punduršķirnes suņa suga, ar čipu un numuru. Taču saimnieku sazvanīt neizdevās. Viņa viņu neatstāja – viņš bija vesels. Nācās iegādāties speciālu barību, šampūnu un visu nepieciešamo – summas sanāca lielas, nācās maksāt ar kredītkarti.
Mājās Alīna izmazgāja un izķemmēja kucēnu – tas nu izskatījās pēc dārgas rotaļlietas. Tikai lai Juris neuzzina! Pagaidām viņš ir komandējumā – ir divas dienas, lai atrisinātu situāciju. Alīna jau gāja gulēt, kad pēkšņi atskanēja telefons…
— Atveriet tūlīt, es esmu suņa saimnieks un stāvu pie jūsu durvīm, — noteica vīrieša balss klausulē.
Alīna apmulsusi uzmeta skatienu pulkstenim. Labi, ka vīrs komandējumā un neko nepamanīs. Uzmetusi plecos halātu, viņa atvēra durvis. Priekšā stāvēja svešinieks, kas aizņēma visu durvju ailu. Viņa paspēja nobīties — vai tiešām šis cilvēks var būt tāda suņa īpašnieks?
— Armands — atskanēja pa visu dzīvokli. Mazais suns, priecīgi ķepurojoties, metās vīrietim pretī.
— Šarik! Tas tiešām esi tu! Šariksoniņš! — viņš metās ceļos un apkampa suni, — Man teica, ka viņš nav starp mums vairs… Es pat neticēju. Domāju, ka jokdari zvana. Bet, nu, Santa gan ir … pat nezinu kā viņu tagad nosaukt!
Alīna stāvēja mēma. Tik dārgu suni saukt par Šariku?
— Viņa īstais vārds ir garš, bet mājās saucam vienkārši — Šarik. Suns manas mātes — viņa ir prom uz kādu laiku, un es domāju, kā pateikt, ka suns pazudis.
Lasi vēl: Jaunietis, kas mācās Amerikā, salīdzina cik Latvijā skolēniem patiesībā ir liela stundu pārslodze
— Kā tas notika?
— Atstāju viņu pie draudzenes Santas. Viņa ar manu mammu nesadzīvo un, šķiet, gribēja tā pajokot — izmeta suni uz ceļa. Jūs viņu tur atradāt?
— Jā, domāju, ka kaķēns. Vadītājs man ieteica pārbaudīt čipu.
— Jūs mums ar Šariku izglābāt dzīvību. Cik es jums par to esmu parādā?
— Nekas. Vienīgi par pārtiku un šampūnu, bet to arī jums atdošu.
Armands iedeva lielu banknoti. Alīna vilcinājās — vēlāk meklēs čeku. Viņš izgāja uz brīdi, solot atgriezties.
Laiks gāja, Armanda nebija. Meitene jau nožēloja, ka nepieņēma sniegto banknoti. Tad pēkšņi — zvans pie durvīm. Armands ar milzīgu pušķi un gardumiem.
— Tā ir mūsu ar Šariku pateicība. Iedzeram tēju?
Alīna piekrita. Saruna ritēja viegli, viņai ar Armandu bija vienkārši. Pavisam citādi nekā ar Juri. Viņa klusi ilgojās pēc tā, ko nekad ar vīru nav jutusi. Tad pēkšņi — durvīs iegriezās atslēga. Atgriezās Juris. Viņš ieraudzīja sievu halātā, svešu vīrieti, ziedus, klātu galdu un —banknoti. Rezultātu jau varat nojaust…
Lasi vēl: Atklājiet iemeslus kāpēc mēs bieži mostamies pulksten 3 vai 4 no rīta
Armands piedāvāja viņu aizvest, un Alīna piekrita. Viņai nebija, kur iet. Viņš iedeva naudu, Šariku, ziedus un aizveda uz mātes dzīvokli, kur Alīna varēja pagaidām palikt un pieskatīt suni.
— Pieņemsiet nedēļu atvaļinājumu. Ar jūsu vadību es pats parunāšu — jūsu uzņēmums ir daļa no mana holdinga, — noteica Armands. Alīna negribīgi piekrita. Viņa bija nogurusi, bet arī pateicīga. Sākās jauns posms viņas dzīvē.
Armanda māte, kurai piederēja dzīvoklis un suns, izrādījās jauka un pieņēma Alīna kā savu. Ar laiku Alīna saņēma paaugstinājumu darbā. Juris iesniedza šķiršanos, bet viņai par to nebija žēl. Armands turpināja viņu apciemot, un viņu attiecības kļuva sirsnīgākas. Māte to ar prieku vēroja un pat palīdzēja viņiem pavadīt laiku divatā.
Pēc pusgada Aleksandrs bildināja Alīna, un viņa piekrita. Kāzu dienā mazais Šariks gulēja viņai pie kājas, it kā zinātu — viņš bija tas, kurš abus saveda kopā. Jo dažreiz liktenis nēsā nevis spārnus, bet sapinušos kažociņu un slapjas ķepas.
