— Nekas. Vienīgi par pārtiku un šampūnu, bet to arī jums atdošu.
Armands iedeva lielu banknoti. Alīna vilcinājās — vēlāk meklēs čeku. Viņš izgāja uz brīdi, solot atgriezties.
Laiks gāja, Armanda nebija. Meitene jau nožēloja, ka nepieņēma sniegto banknoti. Tad pēkšņi — zvans pie durvīm. Armands ar milzīgu pušķi un gardumiem.
— Tā ir mūsu ar Šariku pateicība. Iedzeram tēju?
Alīna piekrita. Saruna ritēja viegli, viņai ar Armandu bija vienkārši. Pavisam citādi nekā ar Juri. Viņa klusi ilgojās pēc tā, ko nekad ar vīru nav jutusi. Tad pēkšņi — durvīs iegriezās atslēga. Atgriezās Juris. Viņš ieraudzīja sievu halātā, svešu vīrieti, ziedus, klātu galdu un —banknoti. Rezultātu jau varat nojaust…
Lasi vēl: Atklājiet iemeslus kāpēc mēs bieži mostamies pulksten 3 vai 4 no rīta
Armands piedāvāja viņu aizvest, un Alīna piekrita. Viņai nebija, kur iet. Viņš iedeva naudu, Šariku, ziedus un aizveda uz mātes dzīvokli, kur Alīna varēja pagaidām palikt un pieskatīt suni.
— Pieņemsiet nedēļu atvaļinājumu. Ar jūsu vadību es pats parunāšu — jūsu uzņēmums ir daļa no mana holdinga, — noteica Armands. Alīna negribīgi piekrita. Viņa bija nogurusi, bet arī pateicīga. Sākās jauns posms viņas dzīvē.
Armanda māte, kurai piederēja dzīvoklis un suns, izrādījās jauka un pieņēma Alīna kā savu. Ar laiku Alīna saņēma paaugstinājumu darbā. Juris iesniedza šķiršanos, bet viņai par to nebija žēl. Armands turpināja viņu apciemot, un viņu attiecības kļuva sirsnīgākas. Māte to ar prieku vēroja un pat palīdzēja viņiem pavadīt laiku divatā.
Pēc pusgada Aleksandrs bildināja Alīna, un viņa piekrita. Kāzu dienā mazais Šariks gulēja viņai pie kājas, it kā zinātu — viņš bija tas, kurš abus saveda kopā. Jo dažreiz liktenis nēsā nevis spārnus, bet sapinušos kažociņu un slapjas ķepas.
