Saruna turpinājās vēl divdesmit minūtes. Viņi apsprieda detaļas — kādas summas norakstīt uz Annu, kā noformēt dokumentus, lai viss izskatītos ticami. Pieminēja arī Juri — izrādījās, viņš bija līdzdalībnieks. Kad viņi aizgāja, Anna vēl stundu sēdēja tumsā, baidoties pakustēties. Tad klusi izlavījās no biroja un aizskrēja mājās.
Elita viņu sagaidīja ar karstu tēju:
— Nu?
Anna ieslēdza ierakstu. Elita klausījās uzmanīgi, pierakstot.
— Lieliski. Bet ar to vēl nepietiek. Vajag dokumentus, saraksti, kaut ko taustāmu.
— Kur to dabūt?
— Varbūt pamēģinām uzlauzt e-pastu? Kārlis taču programmētājs — viņš noteikti nepievērš uzmanību drošībai, domā, ka ir gudrākais.
— Es nemāku uzlauzt!
— Bet es māku, — mierīgi teica Elita. — Kādreiz mācījos kibernoziegumu kursus. Sen, protams, bet pamatus atceros.
Viņas pavadīja pie datora visu nakti. Elita izrādījās pārsteidzoši prasmīga savā vecumā. Pēc pāris stundu centieniem viņām izdevās ieiet Kārļa korporatīvajā pastā — parole bija viņa dzimšanas diena.
Pastā atradās viss — sarakste par shēmu, instrukcijas dokumentu viltošanai, pat summas, ko viņi jau bija nozaguši. Pusgada laikā — vairāk nekā trīs simti tūkstošu.
— Tagad mums ir viss, — sacīja Elita. — Bet jārīkojas ātri. Rīt viņi īstenos savu plānu.
No rīta Anna ieradās darbā kā parasti. Desmitos viņu izsauca direktors. Kabinetā jau bija Kārlis un drošības dienesta vadītājs.
— Anna, — direktors runāja stingri. — Mums ir nopietni jautājums. Mēs atradām neatbilstības jūsu dokumentos.
— Kādas neatbilstības? — mierīgi jautāja Anna.
— Lūk, šie pavadzīmju dokumenti, — direktors nolika uz galda papīru kaudzi. — Prece norakstīta, bet naudas kontos nav.
Anna paņēma dokumentus, rūpīgi apskatīja:
— Tas nav mana paraksts.
— Kā tas nav jūsu? Lūk, melns uz balta!
Anna pagriezās pret direktoru. — Man jums ir kas parādāms.
Viņa izņēma telefonu un ieslēdza audioierakstu. Klausoties, direktora seja kļuva arvien drūmāka.
— Tas… tas ir montāža! — viņš iesaucās.
— Bet šis? — Anna atvēra klēpjdatoru, parādīja sarakstes izdrukas. — Un šis? — fotogrāfijas kurš izved preci.
Direktors klusējot pētīja pierādījumus. Tad viņš pacēla telefona klausuli:
— Apsardze? Lūdzu, atnāciet uz manu kabinetu. Un izsauciet inspektoru.
Lasi vēl: Es runāju ar savu vīru pa tālruni, bet viņš nenospieda un tas, ko es dzirdēju, izglāba mani
Nākamās vairākas stundas bija haotiskas. Kaitējuma summa izrādījās pat lielāka, nekā Anna bija domājusi. Vakarā direktors izsauca Annu pie sevis:
— Anna, man jāatvainojas. Es gandrīz pieļāvu briesmīgu kļūdu. Kā jūs par visu uzzinājāt?
— Man bija palīgs. Cilvēks, kuru neviens nepamana, bet kurš redz visu.
— Kas tas ir?
— Ja atļausiet, es viņu rīt atvedīšu. Domāju, jums vajadzētu iepazīties.
Nākamajā dienā Anna atveda uz ofisu Elitu. Tā bija saģērbusies savā labākajā kostīmā (ko Anna viņai bija nopirkusi iepriekšējā dienā), izskatījās cienījama un pārliecinoša. Direktors ar izbrīnu uzklausīja viņas stāstu:
— Elita, jūs esat izglābusi manu uzņēmumu. Kā es varu jums pateikties?
— Ar darbu, — vienkārši atbildēja viņa. — Man vajadzīgs darbs. Jebkāds.
— Ar jūsu pieredzi un novērošanas spēju? Jūs būsiet drošības dienesta vadītāja. Alga cienīga, un pie tam — dienesta dzīvoklis.
Elita sajutās pacilāta. Pirmo reizi trīs gadu laikā. Pēc mēneša Annas dzīve bija mainījusies līdz nepazīšanai. Viņa saņēma paaugstinājumu — kļuva par finanšu direktori. Alga bija trīskāršojusies, viņai piešķīra dienesta automašīnu.
Bet pats svarīgākais — viņai bija parādījusies draudzene. Elita īrēja dzīvokli tajā pašā mājā, un viņas bieži vakaros kopā vakariņoja, pastaigājās, gāja uz teātri.
— Ziniet, Anna, — reiz, dzerot tēju, teica — es domāju, ka mana dzīve ir beigusies. Ka sešdesmit gados jau ir par vēlu sākt no jauna. Bet jūs man devāt cerību.
— Tieši jūs mani izglābāt! Ja ne jūs, es tagad būtu bez darba vai, iespējams, pat…
— Mēs izglābām viena otru, — pasmaidīja Elita. — Jūsu divi simti kļuva ne tikai par naudu. Tie kļuva par zīmi, ka pasaulē vēl ir labestīgi cilvēki. Tas man deva spēku cīnīties.
Darbā Elita atklāja visu savu pieredzes spēku. Divu mēnešu laikā viņa atklāja vēl vairākas nelielas piesavināšanās shēmas, ieviesa kontroles sistēmu, apmācīja apsargus. Direktors nevarēja beigt viņu slavēt.
— Kur jūs bijāt agrāk? — viņš jautāja.
— Sēdēju pie veikala un gaidīju brīnumu, — atbildēja Elita, un tikai Anna saprata, ka tas nav joks.
