– Tu to visu nokārtoji! — viņa meita kliedza. — Vai jūs domājat, ka savāksiet daļu mantojuma? — dēls sarkastiski piebilda. Es mēģināju paskaidrot, ka mīlu viņu tēvu, ka nekad neesmu gribējusi viņu naudu. Bet neviens manī neklausījās.
Es redzēju, kā Martins cieš, nevar izvēlēties starp mani un viņa ģimeni. Viņš negribēja pazaudēt bērnus, bet arī negrasījās mani palaist. Tagad esmu grūtas izvēles priekšā. Es nevēlos dzīvot Itālijā, kur viņi mani ienīst. Bet manā vecumā palikt vienai ar mazuli arī ir satraucoši. Un viņš sāka šaubīties… Bet viņam bija šaubas apmēram 2 stundas, tad viņš atkal sāka uzstāt uz strīda izbeigšanu. Viņš saka, ka mani ļoti mīl. Principā es redzu, kā viņš uztraucas… Viņš sāka darīt manā vietā lietas, ko viņš iepriekš nebija darījis.
Viņš man vienmēr atnes kafiju. Zvana ik pēc 5 minūtēm, ja bija kaut kur devies. Mums bija lieli nākotnes plāni. Un tad es esmu stāvoklī. Viņš saprot, ka tā ir tikai viņa vaina, jo mums bērns nebija plānots.
Pēc ilgiem strīdiem, es nolēmu, ka šādi nespēju. Martinam paziņoju, ka vēlos šķirties, jo nespēju izturēt šo spriedzi. Martins ilgi nedomāja un neļāva man spert šādu soli. Gāja mēneši, bet viņa bērni ar mani nerunāja. Tomēr tikai tad, kad man piedzima bērns, viņi pēkšņi sāka ar mani kontaktēties un pat braukt ciemos.
Es biju ļoti laimīga, jo beidzot viņa ģimene mani bija pieņēmusi. Lai gan apprecēties mēs tik drīz netaisījāmies, jo bērni bija pret, gāja laiks un viņi man deva svētību precēt viņu tēvu. Tas bija ļoti laimīgs dzīves periods. Un Martins bija lielisks tēvs un tāds vēl joprojām ir. Tomēr, lai būtu laimīgas beigas, man nācās iet cauri asarām, skandāliem un emociju birumam.
