Viņa vienmēr ticēja vienkāršām lietām. Tam, ka rīts sākas ar kafiju un apskāvienu, ka mīlestība — tas ir tad, kad cilvēks skatās tev acīs un nenovērš skatienu, pat ja aiz loga līst lietus
Viņa ticēja, ka, ja mīlestība ir mierīga, tad viss ir kārtībā. Bet, ja nē… tad vienkārši ir nogurusi. Taču tajā vakarā Artis sastinga, it kā būtu aizmirsis, kāpēc vispār eksistē. Tagad viņu vairs nesauca par Arti, bet par…
— vārds, kas skanēja maigāk, kā čuksts saulrietā. Viņa dzīvoja klusā Piejūras rajonā Jūrmalā, strādāja par mārketinga speciālisti nelielā, bet mājīgā uzņēmumā, kur novērtēja ne tikai ciparus, bet arī dvēseli. Viņas līgavainis —
Artis — bija cilvēks, ar kuru nevajadzēja izlikties. Viņš nemācēja skaisti runāt, taču prata klausīties. Nerakstīja dzeju, toties vienmēr zināja, kā uzvārīt tēju, kad viņai bija skumīgi. Viņi iepazinās vēl studiju gados, vasaras darbā bērnu nometnē. Tur, kur priedes čukstēja vējā, bet ugunskurs meta ēnas uz sejām, viņi pirmoreiz nodziedāja vienu un to pašu dziesmu — nesarunājušies iepriekš. Tas bija kā zīme.
Gadi gāja kā lapas vecā kalendārā — ātri, nemanāmi, bet atstājot pēdas. Viņi pārcēlās no kopmītnes uz maziņu “vienistabas dzīvokli” pilsētas nomalē, kur logi raudzījās parkā. Artis sāka strādāt par inženieri, Marta — mārketingā. Viņi taupīja uz kafiju, lai nopirktu pirmo dīvānu. Runāja par to, kā pareizi vārīt boršču, bet pēc tam smējās, apskāvušies virtuvē. Kad viņš bildināja viņu viņu iecienītajā kafejnīcā — mazā, ar koka galdiņiem un kanēļa aromātu — viņa rokas tik ļoti trīcēja, ka gredzens gandrīz iekrita kakao krūzē. Marta pateica “jā” vēl pirms viņš paspēja pabeigt teikumu.
Artis bija īsts ģimenes cilvēks. Katru svētdienu viņi brauca pie viņa tēva un pamātes – Valdas. Sievietes ar spilgtu balsi, straujiem žestiem un smaidu, kas ne vienmēr aizsniedzās līdz acīm. Pie viņu galda vienmēr skanēja smiekli, smaržoja pēc ceptas zivis un svaigas maizes. Bet kādā no tām svētdienām Marta sajuta — kaut kas nav kārtībā. Arta tēvs sēdēja klusu, it kā būtu domās tālu prom. Bet Valda… Valda skatījās uz Arti pārāk ilgi. Pārāk siltā skatienā. Pārāk… citādi.
Kad Artis pateicās Valdai par vakariņām un noskūpstīja viņu uz lūpām — ne vaiga, ne pieres, bet tieši uz lūpām — Marta gandrīz izlaida no rokām glāzi. Viņa mēģināja pārliecināt sevi: “Tā vienkārši ir viņu ģimenes paraža.” Bet iekšā uzliesmoja nemiera dzirksts, kuru vairs nevarēja nodzēst.
Valda viņu dzīvē sāka parādīties arvien biežāk. Zvanīja, it kā “tikai pajautāt, kā klājas”, nāca bez brīdinājuma ar “pīrāgu, ko pati izcepusi”, pielaboja Artim apkakli, uzlika roku viņam uz pleca, smējās par viņa jokiem mazliet ilgāk, nekā vajadzētu. Bet viņš… viņš nenovērsās. Viņš smaidīja. Viņam, šķita, tas patika.
Marta centās apklusināt aizdomas. “Es vienkārši esmu greizsirdīga,” viņa teica sev pirms miega. Bet greizsirdība — tā ir no bailēm zaudēt. Bet tas, ko viņa juta, bija dziļāk. Tā bija bailes, ka viss, kam viņa ticēja, — ir ilūzija.
Kādā vakarā vakariņu laikā Artis teica:
— Mēs ar Valdu nolēmām brīvdienās aizbraukt uz mežu. Vienkārši pastaigāties, paelpot svaigu gaisu.
Marina pamāja ar galvu, pasmaidīja, pat piedāvāja paņemt līdzi termosu ar tēju. Bet iekšā viss sarāvās, it kā viņu apskautu ledus. Viņa aizbrauca kopā ar viņiem. Laiks bija vēss, gaisā virmoja skuju un mitras zemes smarža. Sākumā viss bija mierīgi. Tad taka sāka kāpt kalnā, un kompānija izstiepās. Priekšā — Artis un Valda, aiz viņiem — Marta un Arta tēvs, Viktors.
Viņš gāja lēni, smagi elpoja un pēkšņi, it kā starp citu, sacīja:
— Viņi vienmēr bija tuvi. Pat… pārāk.
Viņš apklusa, it kā būtu sevi pieķēris pie pārteikšanās. Bet Martai šie vārdi bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Viņa neatbildēja. Vienkārši gāja tālāk, skatoties zemē, it kā meklētu kaut ko pazaudētu.
Mājās viņa ilgi klusēja. Un tad, kad Artis jau gatavojās gulēt, viņa klusi pajautāja:
— Arti… kas starp jums un Valdu?
Viņš sastinga. Viņa acis aptumšojās kā debesis pirms negaisa.
— Tu ko? — viņš teica, bet balss drebēja. — Tā taču tikai ģimene.
Bet tajā “tikai” nebija pārliecības. Tikai tukšums.
Kopš tā brīža starp viņiem iemitinājās klusums. Ne tas, kas rodas pēc nesaskaņām. Bet tas, kas paliek, kad patiesība vēl nav pateikta, bet jau virmo gaisā — kā dūmu smarža pirms ugunsgrēka. Pieskārieni kļuva piesardzīgi, skatieni — izvairīgi. Kad Martu nosūtīja komandējumā uz Lietuvu viņa pat atviegloti uzelpoja. Vismaz uz laiku izrauties no šīs spriedzes, kur katra elpa šķita aizdomīga.
Prezentācija noritēja spoži. Klienti aplaudēja, kolēģi slavēja. Marta saņēma komplimentu no paša direktora. Bet prieka vietā — tikai nogurums. Un vēlme atgriezties mājās. Ne dzīvoklī. Bet pie tā, kas reiz bija “mājas”.
Viņa nolēma uztaisīt pārsteigumu. Atgriezās dienu agrāk, klusi atslēdza durvis, novilka kurpes, iegāja guļamistabā. Viss bija savās vietās: pleds uz krēsla, grāmatas uz plaukta, viņas iecienītā gaisa mitrinātāja eļļas aromāts — lavanda ar bergamoti. Viņa pasmaidīja. “Viss būs labi,” nodomāja viņa. Un, gluži kā meitene, kas spēlē paslēpes, nometās ceļos un ielīda zem gultas.
Lasi vēl: Viens jautājums ietaupīs jūsu naudu: eksperti atklāj veidu, ko jautāt ja zvana no nezināma numura
Sirds dauzījās tik skaļi, ka šķita — to var dzirdēt aiz sienas. Viņa iztēlojās, kā Artis ienāks, pārsteigsies, iesmies… un tad viņa izlīdīs, apskaus viņu, un viss atkal būs kā agrāk.
Bet aiz durvīm atskanēja soļi. Divi. Atšķirīgi. Viens — pārliecināts, pazīstams. Otrs — viegls, gandrīz kaķīgs.
— Viņš joprojām neko nesaprot, — atskanēja sievietes balss. Valdas. — Viņa nav piemērota, Arti. Viņa tevi nejūt. Nezina, kas tu patiesībā esi.
Marta aizturēja elpu.
— Pietiek, Valda, — klusi atbildēja Artis. — Tā ir mana sieva.
— Sieva? — Valda iesmējās. — Tu pats tam tici?
Marta strauji izlēca no gultas:
— Tad pasaki man, kas es esmu? Kas es esmu tev?
Valda atkāpās, it kā būtu ieraudzījusi rēgu. Uz mirkli istabā iestājās klusums — biezs kā migla.
Tad viņš pienāca pie Martas, apskāva viņu, piespieda sev klāt.
— Tu esi viss, — viņš nočukstēja. — Piedod… es nezināju, kā pateikt.
Valda izgāja, nevienu vārdu neteikusi. Viņa vairs nezvanīja. Viņi vairs nebrauca pie tēva svētdienās. Nebija salātu, nebija smieklu pie galda. Tikai viņi divi — ar patiesību, ko vairs nevarēja paslēpt zem gultas. Jo patiesība — nav rotaļlieta. Tā neslēpjas. Tā gaida. Un agrāk vai vēlāk iznāk gaismā.
