Ar pauzēm. Baiba. Iepazinās 1984. gadā. Apprecējās 1985. gadā. Piedzima Artūrs. Parasta dzīve. Pēc tam Baiba atkal palika stāvoklī. Viņu brīdināja: risks. Viņa baidījās. Viņš uzstāja. Gribēja otru bērnu. 1988. gads. Dzemdības. Sarežģījumi. Baibas vairs nebija… Pēc tam Edgars neizturēja. Atstāja Artūru vecmāmiņai. Baibas mātei. Aizbrauca uz citu pilsētu. Mainīja darbu. Dzīvokli. Centās aizmirst.
Divdesmit gadus nekomunicēja ar dēlu. Pat nezināja, kā viņš izskatās. Pirms gada Artūrs viņu atrada. Caur sociālajiem tīkliem. Uzrakstīja: “Esmu tavs dēls.” Edgars nespēja atteikt.
— Kāpēc tu man neteici?
Edgars paceļ galvu. Skatās uz mani.
— Baidījos.
— No kā?
— Ka aiziesi. Ka liksi izvēlēties starp jums.
Violetā Svariem, bordo Jaunavai: veiksmes krāsas 2025. gada decembrī katrai Zodiaka zīmei
Skatos uz viņu. Redzu bailes acīs. Redzu kaunu. Redzu vājumu.
— Es neliktu izvēlēties. Bet tu meloji divdesmit gadus.
Pieceļos. Eju uz guļamistabu. Aizveru durvis. Viņš teica: tu esi mana vienīgā. Es ticēju divdesmit gadus. Līdz atradu laulības apliecību no 1985. gada un kāzu foto. Izrādījās, esmu otrā.
Mēģinājums runāt
No rīta mēģinu runāt. Sēžam virtuvē. Edgars dzer kafiju. Es jautāju:
— Ko vēl tu slēpi?
Viņš krata galvu.
— Nekā. Vairāk nekā.
Bet es jau vairs neticu. Divdesmit gadus viņš teica “nekā”. Izrādījās — vesela dzīve.
— Tu saproti, ko tu esi sagrāvis?
— Saprotu. — viņš čukst.
— Nē. Tu nesaproti.
Pieceļos. Eju uz guļamistabu. No šīs dienas klusēju. Klusuma nedēļa. Kravāju mantas. Pārnesu uz citu istabu. Edgars skatās no durvīm.
— Līga…
Neatbildu. Paņemu spilvenu. Segu. Aiznesu. Stūrī noliku atsevišķu krūzi. Kafijai. Viņa traukus izlietnē nemazgāju. Lai pats. Mazgāju tikai savu veļu. Viņa drēbes guļ veļas grozā. Gatavoju tikai sev. Viņš atnāk uz virtuvi. Es uzlieku putru vienā šķīvī. Nolieku uz galda. Apsēžos. Ēdu.
— Līga, runā ar mani.
Klusēju. Pabeidzu ēst. Nomazgāju šķīvi. Aizeju. Televizoru skatos savā istabā. Durvis ir aizvērtas. Tā paiet diena. Otrā. Trešā. Es dzīvoju mājā. Gatavoju. Tīru. Eju uz darbu. Atgriežos. Edgars arī ir šeit. Mēģina runāt. Es pieceļos. Aizeju uz citu istabu. Aizveru durvis. Nedēļu dzīvoju blakus. Kā sveša. Domāju. Sveru. Pats dēla fakts nav problēma. Artūrs ir pieaudzis. Dzīvo atsevišķi. Viņam ir tiesības uz tēvu. Problēma ir citā. Kā uzticēties cilvēkam, kurš divdesmit gadus nēsāja masku?
Katru vakaru apguļos tukšā istabā. Skatos griestos. Atceros divdesmit gadus. Katru dienu. Katru sarunu. Vai viss bija meli? Nē. Ne viss. Viņš patiesi mīlēja. Patiesi rūpējās. Patiesi bija blakus.
Nosacījums
Svētdiena. Nedēļa pagājusi. Edgars sēž virtuvē. Dzer kafiju. Es ieeju. Apsēžos pretī. Viņš skatās uz mani. Gaida.
— Es neesmu pret tavu dēlu. — es saku mierīgi. — Viņam ir tiesības uz tēvu.
Edgars ieelpo. Acīs cerība.
— Bet es esmu pret meliem.
— Dod man iespēju. — balss lūdzoša. — Es vairs nemelošu.
— Kā es uzzināšu? — skatos uz viņu. — Tu divdesmit gadus meloji. Es nezināju.
Klusējam. Edgars nolaiž acis.
— Gribi palikt? Iepazīstini mani ar dēlu. Publiskā vietā.
— Tu tiešām gribi iepazīties?
— Es gribu patiesību. — atbildu. — Visu patiesību. Bez slēptiem stūriem. Bez slepenām sarunām.
Viņš pamāj.
— Sarunāšu. Kad gribi?
— Šonedēļ.
Lasi vēl: Kāpēc WhatsApp pieprasa piekļuves kodu – kas tev būtu jāzina, lai nepieļautu nopietnu kļūdu
Tikšanās kafejnīcā
Pēc trim dienām tiekamies kafejnīcā. Pilsētas centrs. Edgars aizgāja pirmais. Es ieeju. Redzu: pie galda divi. Edgars un vīrietis ap četrdesmit gadiem. Pienāku. Artūrs pieceļas. Izstiepj roku. Griež karotīti kafijā.
— Līga?
— Jā.
Saspiežam rokas. Apsēžamies. Viesmīle atnes ēdienkarti. Es atsakos. Artūrs saka:
— Paldies, ka atnācāt.
— Paldies par godīgumu. — atbildu. — Kaut gan godīgumam vajadzēja būt agrāk.
Skatos uz Edgaru. Viņš sēž sagumis, nolaiž acis. Artūrs pamāj.
— Es nezināju, ka tēvs jums neteica. Uzzināju tikai vakar.
— Viņš neteica daudz ko. Divdesmit gadus.
— Es viņu neattaisnoju. — saka Artūrs.
— Kāpēc meklēji? — jautāju.
— Bērni izauga. Sāka jautāt par vectēvu. Es sapratu: gribu zināt. Vismaz zināt.
Pamāju. Saprotu. Runājam stundu. Artūrs stāsta par dzīvi. Par vecmāmiņu, kura uzaudzināja. Par sievu. Bērniem. Darbu. Es klausos. Skatos uz Edgaru. Viņš klusē. Klausās dēlā. Seja vainīga. Atvadāmies. Artūrs atkal izstiepj roku.
— Paldies, ka nesagrāvāt mūsu saikni.
Aizejam ar Edgaru klusējot. Braucam mājās. Mašīnā klusums. Mājās Edgars mani aptur gaitenī.
— Paldies.
— Par ko?
— Par to, ka devi iespēju.
Skatos uz viņu.
— Es devu iespēju nevis tev. Es devu iespēju sev.
Vai var piedot? Vai var aizmirst? Droši vien, nē. Bet var mēģināt dzīvot tālāk. Ar jaunām zināšanām. Ar jaunu patiesību. Tagad katru vārdu pārbaudīšu. Katru žestu analizēšu. Tā ir mana dzīve. Mana māja. Mana izvēle. Aizmiegu lēnām. Aiz loga šņāc pilsēta. Divdesmit gadus es nezināju patiesību. Tagad zinu. Un nezinu, ko ar to darīt.
