“Viss taču bija labi,” viņa teica, “un tad vienā vakarā viņa vienkārši savāca mantas un aizgāja kopā ar bērniem. Es pat nesapratu, kā tas notika! Parunājos ar draugiem, kuri šķīrušies — visiem līdzīgi. Dzīvoja mierīgi, un pēkšņi — viss beidzies. Kas notiek ar sievietēm?”
Saruna sākās klases salidojumā. “Tu taču speciāliste,” viņš teica, “paskaidro man.” Un drīz viņš jau atklāti dalījās ar to, kas notika…
Stāsts, kādu droši vien ir dzirdējis ikviens.
Ģimene, bērni, ikdiena, viss mierīgi. Līdz kādu rītu viņa paņem bērnus, somas un dodas prom. Ne skandāla, ne pārmetumu. Tikai miers un pārliecība. Kad vēlāk jautāja, kāpēc, viņa teica: “Es sapratu, ka tā vairs nav mana dzīve.”
Kas viņai bija apnicis — viņa tā arī nepaskaidroja. Ar bērniem ļauj tikties, taču uz jebkuriem mēģinājumiem sarunāties atbild īsi: “Vairs negribu.”
“Nu pasaki, kas tas vispār ir?” — klasesbiedrs, jau mazliet jautrā noskaņojumā, nepiekāpās. “Kas notiek ar sievietēm? Tā pati aina atkārtojas atkal un atkal!”
“Piekrītu,” es pasmaidīju, “stāsts patiešām pazīstams. Bieži dzirdu ko līdzīgu.”
“Nu tad saki — kas ar viņām notiek?”
Godīgi sakot, atbildēt negribējās. Ne tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka pati saruna bija kļuvusi pārāk personiska. Mēs nekad nebijām bijuši tuvi, taču arī ne sveši cilvēki. Un dažreiz labāk paturēt pie sevis to, kas var likt aizdomāties.
Es mēģināju novērst sarunu ar joku, bet viņš bija neatlaidīgs.
“Nu labi,” es nopūtos, “apsēdies, mēģināšu izskaidrot.”
Viņš gan neapsēdās — tas nebija obligāti.
“Tava sieva, visticamāk, sajuta, ka bez tevis dzīve būs vieglāka.”
“Vieglāka? Kā tas saprotams?”
“Nezinu precīzi,” teicu, “bet izskatās, ka tu attiecībās ieliec mazāk, nekā no tām paņem.”
“Es neko nepaņemu!” viņš uzreiz atbildēja. “Visu algu taču mājās nesu!”
“Tava sieva tā nedomā,” teicu es. “Redzi, pirms piecdesmit gadiem viņa, iespējams, būtu palikusi. Toreiz aiziet nebija viegli — cilvēki apkārt bieži skatījās ar neizpratni, un daudzas sievietes izvēlējās palikt, jo tas šķita vienkāršāk.”
“Un tagad?” viņš jautāja.
“Tagad viss mainījies,” atbildēju. “Arī viena, pat ar bērniem, sieviete var dzīvot mierīgi un sakārtot savu dzīvi. Tāpēc viņa aizgāja.”
“Bet kā tā?” viņš brīnījās. “Kā viņa var dzīvot bez manis labāk? Es taču pelnu!”
“Labi,” teicu es, “paskatīsimies vienkārši. Kurš pie jums ieliek drēbes veļas mašīnā un pēc tam tās izliek žāvēties?”
“Sieva,” viņš atbildēja.
“Redzi,” teicu es, “bez taviem krekliem un zeķēm veļas mazāk. Un vēl ir ēst gatavošana, mājas kārtība, sarunas, tuvība. Ir daudz lietu, kurās bez tevis var būt vienkāršāk — saki, kā ir.”
Viņš kļuva manāmi sasprindzis, tomēr centās runāt mierīgi:
“Varbūt lieta nav tajā? Varbūt viņai vienkārši pietrūka emociju?”
“Varbūt,” piekritu es. “Tikai kāpēc tu to uzstādi kā pretstatu visam pārējam? Ja viņai pietrūka emociju, tas nozīmē, ka tu tās nedevi — lai gan agrāk prata. Vienkārši ar laiku pārstāji. Un tā viss arī beidzās.”
“Bet es jau neko īpašu neprasīju!” viņš teica. “Tikai cieņu un mieru!”
“Redzi,” pasmaidīju es, “ar cieņu tu bieži saproti klusēšanu, bet ar mieru — to, ka tev nepārjautā. Tā nav līdzvērtība, tā ir vienpusība.”
Viņš uz brīdi apklusa, acīs parādījās pārdomas.
“Neuztraucies,” piebildu es, “tas nav tikai par tevi. Vienkārši laiki mainās, un ne visi paspēj mainīties līdzi.”
“Ko tu ar to domā?” viņš jautāja.
“Daudzi uzskata, ka pietiek apprecēties — un tālāk viss notiks pats no sevis,” es saku. “Bet laulība ir kā divvietīgs velosipēds — ja min tikai viens, otru tālu neaizvedīsi. Jā, reizēm var atvilkt elpu, reizēm ceļš iet lejup, un tad šķiet viegli. Bet kopumā — jāstrādā abiem. Ar vienu ‘es tevi mīlu’ nepietiek.”
Viņš bija drusku neapmierināts — saprotami. Neviens nevēlas dzirdēt, ka jāpiedomā un jācenšas. Gribētos, lai viss būtu vienkārši un patīkami.
Arī man reizēm tā gribētos. Bet patiesība ir cita: mīlestība rodas no mazām ikdienas lietām — no uzmanības, no sarunām, no vēlmes būt kopā.
Varbūt tieši tāpēc mans laulības stāsts, ar visām savām niansēm, turpinās jau kopš 2023. gada.
Un es piebilda:
“Ja tavā vietā sēdētu sieviete, es teiktu to pašu. Tas vienādi attiecas uz visiem.”
Klasesbiedrs kaut ko pie sevis nomurmināja un aizgāja. Es tā arī neuzzināju, kādus secinājumus viņš izdarīja un ko nolēma.
Varbūt nākamajā klases salidojumā būs interesanti dzirdēt turpinājumu.
