Tvertnēs bija sarežģīts organiskās izcelsmes viela ar ilgstošu iedarbību.
— Mēs izsaucam jūsu vīru, — inspektora balss viņu atgrieza realitātē. — Viņš visu noliegs. Viņi visi sākumā noliedz. Bet, ja jums ir kaut kas, kas var palīdzēt… jebkādas aizdomas, jebkādas dīvainības…
Viņa aizvēra acis, un atmiņa izmeta vēl vienu ainu. Spilgti kā zibeni. Pirms mēneša. Viņi runāja par apdrošināšanu. Par viņas apdrošināšanu. Marko pajokoja: „Ja kas, mēs peldēsimies naudā.” Un viņa acīs nebija ne kripatas joku.
— Viņam ir kāda, — klusi teica Elēna. — Es nezinu vārdu. Bet jutu.
Marko ieradās vakarā. Ideālā uzvalkā, dārga aromāta ieskauts, rāmi apjucis.
— Elēna, dārgā, kas noticis? — viņš mēģināja viņu apskaut, bet viņa atkāpās. — Man teica, ka ar māju kaut kas nav kārtībā?
Viņam priekšā nolika fotogrāfijas.
— Atpazīstat?
Marko rūpīgi paskatījās, tad viegli pasmaidīja.
— Nekad neko tādu neesmu redzējis. Tas mūsu vasarnīcā? Dieva dēļ, tur jebkurš varēja to uzstādīt.
Tad inspektors lūdza viņa telefonu „brīvprātīgai pārbaudei”. Marko mirkli sastinga, un Elēna pamanīja viņa acīs īsu uzplaiksnījumu… nevis bailes, bet aprēķinu, pirms viņš ar smaidu pasniedza ierīci. Kad tehniķis izgāja, telpā iestājās smaga pauze. Marko pētīja nagus, Elēna raudzījās logā, redzot nevis ielu, bet pagātni, pilnu ar meliem.
Tehniķis atgriezās ar izdruku. Vīrietis pārskrēja tai ar acīm un lēnām pacēla skatienu uz Marko.
— Jūs joprojām uzstājat, ka neko nezināt par šo sistēmu?
— Pilnīgi noteikti.
— Tad paskaidrojiet šo. Sarakste, ko jūs izdzēsāt pirms stundas. Ar kādu Kristīnu. „Uzstādīšana gandrīz pabeigta. Protams, nāksies pagaidīt pāris gadus, toties neviens neko nepamanīs.”
Ideālā maska plaisāja, un cauri plaisām rēgojās tukšums. Viņš vairs neizteica ne vārda. Elēna skatījās, kā viņu aizved, un nejuta neko, tikai klusumu sevī. Turpmākajos mēnešos, jau pārceļoties uz mazu dzīvokli jaunā pilsētā, viņa centās salikt sevi kopā no jauna. Ilmārs kļuva par klusu, bet pastāvīgu viņas jaunās dzīves fonu. Viņš atbrauca nedēļu pēc pārvākšanās, lai „pārbaudītu, vai viss kārtībā ar caurulēm jaunajā mājā”. Stāvot uz sliekšņa ar savu veco instrumentu somu, viņš šķita nedaudz apjucis.
— Viss kārtībā, — teica Elēna, ielaižot viņu iekšā. — Bet paldies, ka atbrauci.
Viņš pamāja un apstaigāja dzīvokli, pieklauvējot pie radiatoriem, pārbaudot krānus.
— Viss darbojas, — viņš noslēdza un, jau aizejot, pagriezās. — Ja kas… jūs zināt, kur mani atrast.
Reizi nedēļā vai divās viņas telefonā parādījās vienkārša ziņa: „Kā jūs jūtaties?” vai „Vai jaunais filtrs darbojas?” Viņa atbildēja atturīgi, bet katru reizi pieķēra sevi domājam, ka viņa rūpes — neuzbāzīgas, bez jebkādas zemteksta — sasilda viņu. Kādu rītu, skatoties, kā saule mirdz Daugavas ūdeņos, viņa pati viņam uzrakstīja: „Ja būsi mūsu pusē, iegriezies — uz tasi kafijas.”
Viņš atbrauca pievakarē. Viņi sēdēja uz viņas mazā balkona ar skatu uz Daugavu un dzēra kafiju. Klusums starp viņiem nebija smagnējs, drīzāk mierīgs.
— Tu varēji vienkārši salabot cauruli un aiziet, — viņa beidzot teica, satiekot viņa skatienu. — Izlikties, ka neko neredzēji. Un tev būtu mazāk problēmu.
Ilmārs pagrozīja krūzi rokās, skatoties jūras virzienā.
— Nevarēju, — klusi atbildēja viņš. — Kad ieraudzīju to sistēmu, iedomājos…
Viņš neteica neko vairāk, un viņa nejautāja. Viņi vienkārši sēdēja, klausoties vēja šalkās, un šajā klusumā bija vairāk saprašanās nekā jebkuros vārdos. Marko “uzlika” 15 gadus. Uzzinot par to Elēna apsēdās pie datora un uzrakstīja vēstuli. Ne viņam — sev…
„Es piedodu sev par to, ka neredzēju. Es piedodu viņam, jo gribu atbrīvoties no nastas, kas man nepieder. Piedot nenozīmē pieņemt. Piedot nozīmē novilkt robežu. Zināt, ka tas mani vairs nedefinē.” Viņa ielika vēstuli rakstāmgalda atvilktnē. Tas bija viņas personīgais atbrīvošanās brīdis.
Dzīve pamazām nostājās savās sliedēs. Elēna pieņēma dažus tulkošanas pasūtījumus — nolēma atgriezties pie darba, ko reiz bija pametusi. Viņa perfekti pārzināja itāļu valodu, tieši tādēļ viņa arī sapazinās ar Marko. Reiz Ilmārs palīdzēja viņai salabot skapja durtiņas, kas ķērās ciet. Citā reizē viņa palūdza viņam apskatīt veļas mašīnu, kas dīvaini dūca. Viņu sarunas kļuva vieglas, ierastas.
Dienā, kad pagāja gads kopš pārcelšanās, Elēna nofotografējās parkā — viņi visi smējās, apmirdzēti saules. Viņa nosūtīja foto Ilmāram ar īsu ziņu: „Šeit ļoti skaisti. Un mums viss labi.” Viņš atbildēja gandrīz uzreiz: „Tas ir galvenais. Es priecājos par jums.” Un viņa saprata, ka šie vārdi „es priecājos par jums” viņai nozīmē vairāk nekā desmitiem skaļu frāžu.
Elēna zināja, ka daudzas lietas vairs neatgriezīsies. Bet citas var atjaunot. Pamazām, uzmanīgi, pacietīgi. Un tagad ūdens, kas tecēja viņas mājā, bija tīrs. Tāpat kā viņas domas. Bet kas būs tālāk — to rādīs tikai laiks.
