Mūziķis Robs Našs, pusaudža vecumā izdzīvoja smagā ceļu satiksmes negadījumā, taču pēc tā viņam bija jāpārtrauc nodarboties ar sportu, ko viņš tik ļoti mīlēja.
Kādā no saviem šoviem viņš dalījās ar savu stāstu par to, kā viņš juties pusaudža gados, ka arī viņš ir vēlējies izdarīt pašnāvību, bet par laimi ticis vaļā no šīm domām.
Es emocionāli biju tiešām tumšā vieta, kad vēlējos padarīt sev galu. Viss, ko es biju ieplānojis savā dzīvē, sabruka vienā mirklī!
Robs sapratis, ka var palīdzēt jauniešiem, kuri jūtas līdzīgi, kad pēc kāda no šoviem pie viņa pienākusi meitene, kas bija plānojusi darīt sev galu tajā nedēļas nogalē, viņa iedevusi savu pašnāvības vēstuli un aizgājusi.
Taču Robs bija devis viņai cerību, un tad viņš nolēma braukāt pa skolām, iedrošināt jauniešus, dot viņiem cerību un palīdzēt. Runājot par sabiedrības spiedienu, apcelšanu skolā un dažādām citām problēmām, dodot viņiem cerību, viņš ir palīdzējis jau gandrīz tūkstotim jauniešu
Viņa īpašumā ir 535 pašnāvības vēstules, vairāki naži, lodes un solījumi, ka šie jaunieši pārstās darīt sev pāri un lietot narkotikas. Pats mākslinieks apgalvo, ka ne tikai viņš ir mainījis daudzi jauniešu dzīves, bet arī šie jaunieši ir kļuvuši par viņa dzīves daļu, kas ir ļoti pozitīvi.
Pirmo vārdu Robs uz savas rokas uztetovēja pirms 5 gadiem. Vēlāk viņš nolēma savu roku aptetovēt ar pirmo 120 vēstuļu parakstiem, taču viņš stāsta, ka negrasās tetovēt vēl vārdus, jo iespējams tad daudzi varētu to darīt tikai tāpēc, lai viņu vārds parādītos uz iedvesmojošā mākslinieka rokas.
Četrus gadus es esmu bijis pārsteigts par to, cik daudzi cilvēki uz savām ķermeņa daļām tetovē manu dziesmu lirikas, tāpēc pēc ilgām pārdomām es nolēmu uztetovēt parakstus no pirmajām 120 vēstulēm, kuras man iedeva jaunieši, kuru dzīvības es, cerams, esmu izglābis.
Katru reizi satiekot cilvēkus, viņš dzirdot, ka viņi ir nomākti, vientuļi un neredz dzīves jēgu, ka neviens nejūtas kā viņi, nesaprot viņus. Viņš cer, ka, tajos brīžos parādot savu aptetovēto roku, viņš varētu likt viņiem aprast, ka simtiem cilvēku ir jutušies tieši tāpat, kā viņi šobrīd, bet viņi atrada spēku cīnīties ar to, un ir tikuši pāri šim tumšajam dzīves posmam.
Robs ir pamanījis to, ka visi šie nelaimīgie cilvēki gaida, kad kāds viņus nogrūdīs no klints malas vai pateiks, ka viss būs labi. Viņš dalās ar savu stāstu, lai liktu cilvēkiem saprast, ka viņi grib dzīvot, pirms viņi nav pieņēmuši šo briesmīgo lēmumu.
Viņš noteikti turpināšot sadarboties ar skolām un organizācijām, lai novērstu pēc iespējas vairāk dažādu traģisku atgadījumu, kuros jaunieši padarījuši sev galu.