Jana aizvēra aiz sevis dzīvokļa durvis, vēl pēdējo reizi uzmetot skatienu tukšajam priekšnamam. Gaisā vēl joprojām virmoja viegls kafijas aromāts, ko viņa no rīta bija uzvārījusi, lai pavadītu vīru kārtējā makšķerēšanas braucienā
Viņš bija aizbraucis vēl pirms saullēkta — ar makšķerēm, termosu un to nemainīgo entuziasmu, kas, viņasprāt, ar gadiem bija tikai pieaudzis. Viņa pasmaidīja, atceroties, kā viņš, dungojot zem deguna, krāva automašīnā savas mantas. “Atgriezīšos pēc pāris dienām, neskumsti!” — viņš bija saucis, izbraucot no pagalma.
Jana neskuma. Viņa jau sen bija iemācījusies atrast sev nodarbi, kamēr vīrs pazuda savos izbraucienos. Šoreiz viņa nolēma apciemot draudzeni Evelīnu, kura dzīvoja kaimiņpilsētā. Evelīna bija piezvanījusi iepriekšējā dienā, aizrautīgi stāstot par kādu “pārsteigumu”, kas gaidot Janu. “Tu tikai atbrauc, es tev tādu lietu parādīšu.” — viņa bija čalojusi klausulē, un viņas balsī bija gaidu prieks. Jana, lai arī pieradusi pie draudzenes ekscentriskajiem izlēcieniem, ieinteresējās. Viņai patika pārsteigumi, jo īpaši tie, kas sola nedaudz sakustināt viņas rāmo, paredzamo dzīvi.
Sakravājusi nelielu somu, viņa sēdās savā vecajā “Volkswagen” un devās ceļā uz kaimiņpilsētu. Ceļš bija labi pazīstams: stunda pa šoseju, ko abpusēji ieskāva lauki un reti koki, radio fonā viegli čukstot melodijām. Viņa ieslēdza savu iecienīto staciju, kur atskaņoja retro hītus, un dziedāja līdzi, jūtot, kā vieglas gaidas kutina. Ko Evelīna šoreiz bija izdomājusi? Varbūt viņa sarīkojusi kādu ballīti? Vai arī nopirkusi jaunu māju, par kuru tik sen bija sapņojusi? Domu galvā bija daudz, bet neviena nešķita pietiekami ticama. Evelīna bija pārsteigumu meistare, un viņas “satricinājumi” reti kad bija paredzami.
Kad Jana piebrauca pie pazīstamās divstāvu mājas pilsētas nomalē, saule jau slīga pie apvāršņa. Evelīna viņu sagaidīja pie vārtiem — ar starojošu smaidu, kā cilvēks, kas glabā pasaules mēroga noslēpumu. Viņa bija uzvilkusi košu kleitu ar ziedu rakstu, kas, kā vienmēr, uzsvēra viņas dzīvīgumu un vieglo trakulību. Jana apskāva draudzeni, tikko viņa izkāpa no mašīnas, un tūlīt vilka viņu iekšā mājā.
— Nu, stāsti, kas par pārsteigumu? — Jana jautāja, novelkot sporta kurpes priekšnamā.
Evelīna viltīgi sašaurināja acis, piemiedzot, un, neko neatbildējusi, pavilka viņu aiz rokas viesistabā. Tur, uz dīvāna, sēdēja vīrietis. Jana sastinga. Viņš bija garš, ar tumšiem, viegli viļņainiem matiem un vieglu rugājiem, kas piešķīra viņam cilvēka izskatu, kurš tikko atgriezies no kāda piedzīvojuma. Viņa acis — tumšas un vērīgas — tūlīt apstājās pie Janas, un viņš pasmaidīja. Lēni, pārliecinoši, it kā zinātu kaut ko, ko viņa nezina.
— Iepazīstieties, tas ir Atis, — svinīgi paziņoja Evelīna. — Ati, šī ir Jana, mana labākā draudzene.
Jana nebija gaidījusi, ka Evelīnas pārsteigums izrādīsies… cilvēks. Atis piecēlās no dīvāna, pasniedza roku, un viņa siltā plauksta uz mirkli noturējās Janas rokā ilgāk, nekā prasīja vienkārša sasveicināšanās.
— Prieks iepazīties, Jana, — viņš teica, un viņa balss — zema, nedaudz aizsmakusi.
— Tāpat, — viņa atbildēja, cenšoties slēpt apmulsumu. —Evelīna, bet kāds ir iemesls? — viņa vērsās pie draudzenes, cerot uz kādu skaidrojumu.
Evelīna iesmējās, acīmredzot baudīdama situāciju.
— Vienkārši tāpat! Atis ir mans sens paziņa, viņš ieradies pilsētā uz pāris dienām. Domāju, jums būtu interesanti iepazīties. Viņš ir tāds… neparasts. Nu, stāsti, Atis, ar ko tu nodarbojies!
Atis, neatlaižot skatienu no Janas, vēl plašāk pasmaidīja.
— Esmu fotogrāfs, — viņš sacīja. — Ceļoju, fotografēju cilvēkus, vietas, stāstus. Dažreiz rīkoju izstādes, citreiz vienkārši dzīvoju mirklī.
Jana pamāja, cenšoties izrādīt interesi, taču iekšā jau dzima dīvaina sajūta. Evelīna noteikti bija kaut ko iecerējusi, un šis Atis — ar savu caururbjošo skatienu un mierīgo pārliecību — bija daļa no viņas plāna.
Vakars pagāja viegli, bet ar neredzamu spriedzi. Evelīna, kā parasti, bija uzmanības centrā: jokoja, stāstīja anekdotes, pielēja glāzes. Atis izrādījās lielisks sarunu biedrs — viņš stāstīja par saviem ceļojumiem, par to, kā reiz fotografējis saulrietu Sahāras tuksnesī, un citreiz gandrīz nonācis savvaļas pērtiķu nagos džungļos. Jana klausījās, smējās, bet nepārtraukti juta viņa skatienu sevī. Tas nebija uzbāzīgs, bet pārāk uzmanīgs — it kā viņš pētītu viņu kā kādu fotogrāfiju.
Kad Evelīna uz brīdi izgāja uz virtuvi, Atis pieliecās tuvāk un klusi jautāja:
— Tu neizskaties pēc cilvēka, kuram patīk sēdēt uz vietas. Kāpēc neceļo?
Jana samulsa. Viņai kļuva neērti, cik precīzi viņš bija trāpījis. Viņa vienmēr bija sapņojusi par ceļojumiem, jauniem iespaidiem, brīvību, bet dzīve ar vīru bija cita — stabila, paredzama, ērta.
— Ne vienmēr sanāk, — viņa atbildēja, novēršot skatienu. — Ģimene, pienākumi…
— Saprotu, — viņš pamāja, bet tonī bija kaut kas tāds, kas lika viņai justies it kā atklātai līdz pašam kodolam.
Evelīna atgriezās ar uzkodu paplāti, un saruna atkal kļuva vispārīga. Bet Jana vairs nespēja atslābt. Domās valdīja juceklis, un iekšā bija neizskaidrojama sajūta. Kad vakars beidzās, Evelīna pierunāja viņu palikt pa nakti — “Nu kur tu tagad, tumsā, vēl pēc pasēdēšanas, brauksi!” Jana piekrita, lai gan kaut kas iekšā teica, ka labāk būtu bijis aizbraukt.
Naktī viņa ilgi nevarēja aizmigt. Gulēja viesu istabā, raugoties griestos, mēģinot saprast, kas viņu tik ļoti traucē. Atis. Viņa skatiens, balss, jautājumi. Un Evelīna, kas šķita šo tikšanos apzināti sarīkojusi. Bet kāpēc? Jana grozījās, līdz beidzot iegrima nemierīgā miegā. Rīts sākās ar svaigi vārītas kafijas smaržu. Evelīna, kā parasti, bija moža un enerģiska. Arī Atis jau bija augšā un, par Janas pārsteigumu, piedāvāja visiem kopā pastaigāties parkā.
Evelīna ideju atbalstīja uzreiz, un drīz viņi jau gāja pa aleju, ko ieskāva zeltainie rudens koki. Atis izvilka kameru un sāka fotografēt — te krītošu lapu, te saules atspīdumu dīķī, te Evelīnu, kas smējās, atgāzusi galvu. Bet Jana pamanīja, ka objektīvs biežāk vērsts tieši uz viņu.
— Vai drīkst? — viņš pajautāja, noķēris viņas skatienu caur skatu meklētāju.
Viņa pamāja, lai gan juta neērtību. Atis nospieda aizvaru, pēc tam parādīja attēlu ekrānā. Fotogrāfijā viņa izskatījās… interesanta. Ne tā Jana, kas katru rītu gatavo brokastis un gaida vīru no makšķerēšanas, bet cita — ar dzirksti acīs un vieglu, noslēpumainu smaidu.
— Tu esi skaista, — viņš teica klusi, bez mazākās glaimošanas nots balsī. Vienkārši fakts. Janai vaigi sarka. Viņa nomurmināja kaut ko neskaidru un aizgāja pie Evelīnas, kas jau sarunājās ar garāmgājēju. Bet visu atlikušo pastaigu viņa juta Ata skatienu sev uz muguras. Un, kas bija visbīstamāk — viņai tas patika. Vakarā Evelīna paziņoja, ka steidzami jāaizbrauc pilsētas centrā pa darīšanām.
— Tikmēr jūs te negarlaikojaties, — viņa piemiedza un aiztraucās, atstājot Janu un Ati divatā.
Iestājās klusums. Jana pēkšņi apzinājās, ka viņi ir vieni lielā mājā, un šī sajūta bija gan satraucoša, gan interesanta. Atis, it kā nojauzdams viņas saspringumu, piedāvāja uzvārīt tēju. Viņi sēdēja virtuvē, un saruna nemanāmi kļuva personiska. Viņš jautāja par viņas dzīvi, sapņiem, to, ko viņa patiesi vēlas. Un Jana, pati nemanot, sāka runāt. Par nogurumu no rutīnas, par sajūtu, ka viņa dzīvo kā būrī, par sapni vienkārši reiz paņemt mugursomu un aizbraukt tur, kur neviens viņu nepazīst.
Atis klausījās uzmanīgi, nepārtraucot. Tad teica:
— Zini, Jana, dzīve ir pārāk īsa, lai atteiktos no tā, kas tevi dara laimīgu.
Viņa paskatījās uz viņu, un tajā mirklī kaut kas klikšķēja. Varbūt tas bija viņa skatiens, varbūt vārdi, varbūt vienkārši nogurums no pašas dzīves. Bet viņa pēkšņi saprata, ka grib būt tuvāk šim cilvēkam. Grib justies interesanta — kā tajā fotogrāfijā.
Kad viņš pieliecās, viņa neatkāpās. It kā pasaule uz brīdi būtu apstājusies. Jana aizvēra acis, ļaujot sev nogrimt šajā sajūtā. Bet pēc dažām sekundēm viņa atrāvās, strauji atgriežoties realitātē.
— Es nevaru, — viņa čukstēja, pieceļoties. — Es esmu precējusies.
Atis pamāja, necenšoties viņu apturēt.
— Es saprotu, — viņš teica. — Bet tu zini, kur mani atrast, ja pārdomāsi.
Jana aizskrēja no virtuves. Viņa ieslēdzās viesu istabā un tur pavadīja laiku līdz Evelīnas atgriešanās brīdim, cenšoties tikt skaidrībā ar sevi. Viņai bija neērti, bet tajā pašā laikā viņa nevarēja noliegt, ka šis notikums bija pamodinājis kaut ko sen aizmirstu.
Kad Evelīna atgriezās, viņa tūlīt pamanīja draudzenes satraukumu.
— Kas notika? — viņa jautāja, bet acīs iemirdzējās dzirksts, it kā viņa jau visu zinātu.
Jana pastāstīja visu. Evelīna klausījās klusējot, tad pēkšņi iesmējās.
— Ak, Dievs, Jana, tā taču ir dzīve! Tu tiešām domā, ka tavējais savās makšķerēšanās tikai zivis ķer?
— Ko tu ar to domā?
Evelīna paraustīja plecus, bet viņas skatiens bija pārāk daudznozīmīgs.
— Neko. Vienkārši… dzīvo, draudzene. Tu esi jauna, skaista. Kāpēc norakstīt?
Šie vārdi iestrēga Janas prātā. Viņa atgriezās mājās nākamajā dienā, taču vairs nebija tā pati sieviete, kas aizbrauca pie Evelīnas. Vīrs atgriezās no makšķerēšanas jautrs, ar lomu un pilns stāstu, bet Jana skatījās uz viņu un redzēja svešinieku. Viņa nespēja izdzēst no domām Ati — viņa vārdus, viņa skatienu, to, kā viņš lika viņai sajusties.
Lasi vēl: Viegla mīkla ar sauso raugu ātrai gaisīgu pīrāgu cepšanai, kas nepaliek cieti
Pēc nedēļas viņa atrada viņa kontaktu Evelīnas telefonā. Uzrakstīja īsu ziņu: “Gribu satikties.” Un no tā brīža viņas dzīve sāka brukt.
Atis atbildēja gandrīz uzreiz. Viņi satikās kafejnīcā pilsētas nomalē, kur viņus neviens nepazina. Sarunas ātri pārauga kaut kam vairāk. Jana nespēja apstāties — viņa bija kā sapnī, katru reizi atrodot jaunus attaisnojumus nākamajām tikšanās reizēm. Viņa teica vīram — ka brauc pie Evelīnas, ka kavējas darbā, ka palīdz draudzenei ar pārvākšanos. Bet patiesībā viņa kusa viņa stāstos, viņa pasaulē, kur nebija vietas rutīnai un pienākumiem.
Taču noslēpumi ilgi nedzīvo. Kādu vakaru, kad atgriezās mājās vēlāk nekā parasti, vīrs gaidīja viņu viesistabā. Uz galda gulēja viņas telefons, ko viņa bija no rīta aizmirsusi. Ekrānā iemirdzējās ienākusi īsziņa no viņa.
— Kas tas ir? — viņš jautāja, un viņa balss bija aukstāka, nekā jebkad bija dzirdējusi.
Jana mēģināja izlocīties, bet neizdevās. Vīrs netaisīja scēnu. Viņš vienkārši skatījās uz viņu, un šis skatiens izteica visu.
— Es domāju, ka mēs viens pret otru bijām godīgi, — viņš beidzot teica. — Bet laikam es kļūdījos.
Viņa zināja, ka ir vainīga, bet arī to, ka vairs nespēj atgriezties iepriekšējā dzīvē. Tajā pašā naktī Jana palika viena — tukšā dzīvoklī. Viņa piezvanīja Atim, taču viņa atbilde bija negaidīta:
— Jana, es neesmu radīts mierīgai dzīvei. Tu zini, kas es esmu. Es nevaru būt tas, ko tu vēlies.
Un tad viņa saprata, ka visu šo laiku dzinusies pakaļ ilūzijai. Atis nebija cilvēks, bet gan ideja — brīvība, kaut kas, kā viņai pietrūka. Bet viņš nekad nebija bijis viņas, un arī nebija tāds nodoms. Kad Evelīna uzzināja, viņa tikai paraustīja plecus:
— Es taču teicu — dzīvo, draudzene. Bet tu, šķiet, aizgāji par tālu.
Pagāja laiks. Jana centās sakārtot dzīvi, taču katru reizi, skatoties spogulī, viņa redzēja to sievieti no viņa fotogrāfijas — interesantu, bet vairs ne savu. Evelīnas “pārsteigums” izrādījās ne tikai tikšanās. Tas kļuva par robežpunktu, pēc kura vairs nekas nebija tāpat kā agrāk. Un kāpēc “draudzenēm” jākārto citu dzīve??
