– Pat cepumu paciņai? – neizturēja Skaidrīte. – Atbrauc tukšām rokām…
– Jums žēl mums ar dēlu parastas tējas un pāris cepumu? – skaļi teica Baiba.
– Runa nav par to. – sašuta Pēteris. – Paši zīmolu drēbēs ģērbjaties, bet mums pat dažus eiro žēl…
– Pēc jūsu domām, mums būtu jāstaigā kā skrandaiņiem? Vai arī jūs gribat zīmolu drēbēs staigāt? – sašuta sieviete.
– Runa nav par to. – rupji viņu pārtrauca Pēteris. – Vienkārši mums būtu patīkami, ja tu izrādītu kaut kādas uzmanības zīmes.
– Vecums uz jums tā iedarbojas, ja? Agrāk paši teicāt, lai es neko nevedu un netērēju naudu kur pagadās
– Nu, tas bija tad, kad mēs tev paši palīdzējām, – sarunā iejaucās Skaidrīte.
Mazdēla vēstījums
– Tātad toreiz nevajadzēja, bet tagad radusies steidzama nepieciešamība? Mans viedoklis – jums vienkārši nav ko darīt, un jūs nolēmāt piesieties. – sakodusi zobus, nomurmināja sieviete. – Robert, mēs ejam, mums šeit ir priecīgi tikai tad, ja esam ar dāvanām un naudu.
Vecā laulātā pāra apjukušo skatienu pavadīti, sieviete ar dēlu devās pie durvīm. Pie sliekšņa zēns pēkšņi strauji pagriezās un ātri pamāja vecmāmiņai un vectētiņam ar roku. Tajā pašā vakarā Skaidrītes kartē ienāca pieci eiro. Viņa sākumā nesaprata, no kā tie ir, bet pēc tam pienāca ziņa no Roberta.
“Es jums palīdzēšu pēc iespējas,” vēstīja īsa īsziņa no mazdēla.
Skaidrīte bija aizkustināta no negaidītās Roberta ziņas.
– Re, kā iznāca. Meitu esam uzaudzinājuši sliktāku nekā mazdēlu, – vīram žēlojās sieviete.
– Tātad paši vainīgi, – vīrietis paraustīja plecus un domīgi paspaidīja retos rugājus.
Baiba pie vecākiem vairs nerādījās, bet mazdēls turpināja sūtīt vecmāmiņai naudu. Taču pēc pusgada Skaidrīte saņēma sašutuma pilnu ziņu no meitas. Sieviete apsūdzēja māti tajā, ka viņa ar žēlumu atņem mazajam mazdēlam.
– Atradi, no kā slaukt. Viņam ir četrpadsmit gadi, bet tu liki viņam justies vainīgam. – Baiba beidza saraksti ar Skaidrīti.
Vairāk ne mazdēls, ne meita nepieteicās. Vecie vecāki palika neapciemoti vispār..
Lasi vēl: Ja mani viesi izdara kādu no šim lietām, es viņus ciemos vairs neaicinu
Stāsts parāda, ka bērni ne vienmēr pārņem tās vērtības, kuras mēs mēģinām iemācīt ar vārdiem, bet gan tās, kuras mēs rādām ar darbiem. Baiba ir pārņēmusi kursu uz ārējo spožumu un statusu (zīmoliem), kamēr mazdēls Roberts, iespējams, caur vecvecāku stāstiem ir spējis saskatīt patieso cilvēcisko vajadzību pēc uzmanības.
Komunikācijas plaisa starp paaudzēm: Konflikts saasinājās, jo abas puses runāja par dažādām lietām. Vecāki vēlējās uzmanības apliecinājumu (kaut vai cepumu paciņu), bet meita to uztvēra kā finansiālu prasību. Ja meita būtu ieklausījusies vecāku emocionālajā vajadzībā, nevis tikai tehniskajā “man nav naudas”, konflikta iespējams, nebūtu bijis.
Lepnums un aizvainojums
Vecāki, būdami lepni, pārāk ilgi klusēja par savām vajadzībām, savukārt meita, jūtoties pārmesta, ieņēma aizsardzības pozīciju. Aizvainojums bieži vien aizver durvis uz sapratni – tā vietā, lai risinātu problēmu, meita izvēlējās pārtraukt attiecības.
Empātijas spēja: Četrpadsmit gadīgais Roberts izrādījās emocionāli nobriedušāks par savu māti. Viņš saprata situācijas būtību – ka runa nav par lielām summām, bet par palīdzību un atbalstu tiem, kuri to lūdz.
