– Mums ir jāapspriež viņas stāvoklis. Un jūsu. Iespējams, vajadzīga palīdzība. Vai cits risinājums.
Un pēkšņi – telefons.
– Mamm, – Alīnas balss – Es braucu. Aizvedīšu vecmammu pie sevis.
Marija lēnām nosēdās uz dīvāna iztukšota, kā māja pēc pārvākšanās.
– Bet es?..
– Bet tu – atpūties. Pierodi pie klusuma, kuru tu gribēji. Tikai atceries: tajā būs atbalss.
Vecmamma sēdēja pie loga, bet lejā rūca piebraukušais taksometrs. Kāds uzkāpa pa kāpnēm. Atslēga pagriezās slēdzenē.
– Babiņ, tā esmu es. Alīna.
Un vecmamma piecēlās. Paspēra soli – nedroši, šūpojoties – un nočukstēja:
– Tu atnāci. Es jau domāju, ka vairs nesagaidīšu.
No vecmammas skatupunkta
Man šķiet, es jau te esmu bijusi. Šajā dienā. Šajā gaismā. Te atkal čīkst dīvāns, te atkal siena – ar plaisiņu, līdzīgu zariņam. Tā kāpj augšup… kā bezdelīga. Vai čūskiņa? Es sēdēju. Gaidīju. Tad aizmirsu, ko gaidu. Tikai jutu – vajag. Marija aizgāja. Teica: “Es drīz.” Bet balss – ne tāda kā agrāk. Agrāk viņai balss bija skanīga, kā pavasara lāse. Tagad – kā sarūsējusi atslēga.
Skābais krējums un kakao – deserta recepte, kuru gribās pagatavot uzreiz
Es mēģināju atcerēties – cik ilgs laiks pagājis. Bet pulkstenis apklusa. Virtuvē stāv katls. Es to neaiztiku. Man taču teica. Bet kas – neatceros. Reizēm man šķiet, ka aiz durvīm kāds stāv. Reizēm es saucu:
– Marija.
Klusītiņām, lai neizbaidītu. Viņa neatbild. Varbūt aizgāja. Viņai ir grūti. Es zinu. Arī man reiz bija grūti. Kad es mazgāju veļu ar rokām un stāvēju līdz ceļiem ūdenī. Kad man arī bija bērns. Mazs, spurains. Es viņu mīlēju. Mīlu. Tikai… it kā caur ledu tagad. Kā caur plīvuru. Viss ir – un viss tālu.
Lasi vēl: Esmu vecmāmiņa un godīgi pasaku – es gribu, lai mazbērniem ātrāk sākas skola, man pietiek
Kad nāk miegs, es redzu sevi jaunu. Skrienu pa taciņu, nesu pienu kannā. Saule acīs. Kāds mani sauc: “Anna!” – un es pagriežos. Kājas skrien pašas. Un tad – pamostos. Klusu. Pulkstenis neiet. Ūdens glāzē silts. Cukurs viss sacietējis. Un atkal – diena. Viena un tā pati diena.
Šodien bija meitene. Mīļa. Mana mazmeita. Viņa smaržo pēc pilsētas un smaržām, un viņas acīs ir kaut kas nemierīgs. It kā viņa pati vēl nezinātu – kas viņa ir. Bet viņa atnāca. Apķēra. Pateica: “Es tevi paņemšu pie sevis.” Es skatījos – un gribēju jautāt: Bet tava mamma?.. Jo, ja pajautāšu – viss kļūs pa īstam. Viņa mani saģērba, palīdzēja uzaut apavus, nesteidzās. Un es nodomāju – bet viņai rokas… manas. Tieši tādas. Tikai jaunas.
Mēs izgājām. Aiz durvīm smaržoja pēc lapotnes. Augusts. Pēdējais vasaras mēnesis. Pēdējais, varbūt. Es neko neteicu. Es vienkārši turējos pie viņas elkoņa kā pie pēdējās vasaras.
