Neslēpšu, man bijušas draudzenes. Dažādas – gan tievas, gan ne tik ļoti. Pāris reizes pat domāju, ka esmu iemīlējies, bet izrādījās, ka ne. Būšu godīgs, iespējams, arī ar Alisi nekas nesanāks, bet mēģināt ir vērts. Es mēģināju atmetot domu kaut reizi aiziet ar Alisi uz randiņu, bet man pietika tikai diviem gadiem. Es vienkārši nevaru ar sevi neko padarīt!
Es gribu ģimeni! Ir darbs, ir dzīvoklis, lai gan īrēts! Tikai otra puse palikusi. Un tāpēc es cenšos… Precīzāk – vēlos mēģināt ar Alisi. Ja sanāks – būs lieliski. Ja ne – vismaz varēšu iet tālāk. Saprotiet?
– Jā, es visu saprotu, – toreiz atbildēju Romam. – Zini ko, atstāj man savu telefona numuru. Neko nesolu, bet mēģināšu palīdzēt.
– Jutu, ka ne velti pie jums piegāju, – priecīgi sacīja Roma un sāka diktēt savu numuru.
Godīgi sakot, šis stāsts mani nelika mierā. Nezināju, kā un ko darīt, bet sapratu – kaut kas jādara. Vismaz jāmēģina. Un tā, pēc divām dienām es piezvanīju Ksenijai. Nolēmu noskaidrot, ja viņa vēl ir ciemos pie bērniem, tad iešu ciemos arī es – it kā pateikties par paciņas nodošanu. Un tā es, ar lielāko torti, ko varēju atrast lielveikalā, jau pusstundu pēc zvana sēdēju pie dēla un vedeklas virtuvē un dzēru tēju. Tikko biju apmainījies pāris vārdiem ar savu paziņu, kad mājās ieradās Juris un Sveta.
– O, dēls ar vedeklu jūt, ka mājās pēc tortes smaržo! – jautri sacīja Ksenija.
– Kāds ir iemesls svinībām? – vienaldzīgi jautāja Sveta.
– Konvertēju savu lauku ražu pilsētas tortēs! – smejoties sacīja Ksenija. – Es nesu dārzeņus un augļus, bet man pateicībā dod kūkas.
Pēc kādām 15 minūtēm mēs jau visi četri sēdējām pie galda. Es sāku nedaudz vilties. Godīgi sakot, nezināju, kā viss izvērtīsies, kad nākšu ciemos. Bet zināju vienu – gribu parunāt ar Kseniju divatā par Alisi. Un arī pašu Alisi gribējās satikt, pārmīt pāris vārdus. Bet tagad sarunas pie galda bija vispārīgas un ne par ko konkrētu. Jau grasījos doties prom, saprotot, ka nekas nesanāks, kad mājās atnāca Alise. Viņa ienāca virtuvē un vispirms sasveicinājās.
– O-o-o, torte! – jautri sacīja meitene. – Tad es ātri iešu nomazgāt rokas.
– Tev tikai kūkas ēst! – ne visai laipni teica Sveta. – Cik reizes es tev teicu – mazāk miltu izstrādājumu jāēd. Juri, pasaki viņai.
– Jā, mamma pareizi saka. Tu pati saproti – puišiem patīk tievas, bet tu… – nevēlēdamies turpināt, piebilda Oļegs.
– Es nesaprotu! Kādas tās par runām par manu mazmeitu?! – sašutusi iesaucās Ksenija un pat mazliet iesita ar dūri pa galdu. – Es domāju, ka sen jau jums prātus izskaloju, bet izrādās, ka atkal viss no jauna!
– Divdesmit astoņi gadi, bet vēl nav precējusies, tikai kūkas ēd! – paaugstinot balsi, turpināja Sveta.
– Jāni, atvainojiet, bet izej uz dažām minūtēm. Man te ir audzinošs process, ko atlikt nevar! – stingri skatoties uz mani, sacīja Ksenija.
Un tas bija labākais, ko varēju dzirdēt. Alise aizgāja no virtuves pēc tēva piezīmes, un tagad mani lūdza uz brīdi iziet – un tas bija mans brīdis. Es pat nepaspēju piecelties no krēsla, kad Ksenija jau sāka savu audzinošo darbu.
– Sveta, kā ar tevi? Žēlastības jaunkundze? “Ksenija noteica. – Vai tu nebiji apaļīga, kad mans Juris tevi apprecēja? Kāpēc tu man te komplekso, meitiņ?! Viņa ir normāla! Labi! Es negribu klausīties izglītojošu runu, jo tas nav manām ausīm. Tāpēc es mēģināju ātri iziet no virtuves. Es paskatījos uz istabu, kur durvis bija atvērtas – kļuva skaidrs, ka otrā istaba bija aizslēgta . Es neatlaidīgi pieklauvēju – Vecmāmiņ, nedarīsim, labi, – Alise runāja, lūdzu. – Es būšu tikai minūti.
Sākumā atbildes nebija, bet es gaidīju. Es sapratu, ka Alisei ir vajadzīgs laiks, lai savestu sevi kārtībā. Tā kā viņa nepadzina viņu uzreiz, tas nozīmē, ka viņš noteikti viņu ielaidīs. – Nāc iekšā. – Alise teica.
– Paldies, ka neaizvedi mani prom. “Es teicu, ieejot istabā. Meitene apsēdās uz gultas un apskāva lielu mīkstu zaķi. Acis bija asaru notraipītas. Viņa centās uz mani neskatīties. – Kā jau solīju, es būšu kādu minūti. “Es iesāku, apsēdos blakus meitenei. – Man ir kāda ziņa. Apsoli, ka to izdarīsi?
– Es apsolu. “Pārsteigta par šādu jautājuma uzdošanu, Alise pēc īsas pauzes teica. – Apsoli, ka atbrauksiet pie manis ciemos.” Es smaidot teicu.
– Vai tu viņus pabarosi ar kūkām, vecākiem nezinot? – Alise teica.
– Nu, ja tu vēlies. “Es atbildēju tādā pašā tonī. – Bet man ir tikai dažas lietas. Ļoti svarīgi. Tikai nejautājiet, kādas. Kad atnāksiet, tad visu uzzināsiet.
Un kad jānāk? “Vairs neslēpjot savu zinātkāri, Alise jautāja. – Jebkurā laikā, pat šodien.” Es pārliecinoši atbildēju.
– Es šodien nevaru. Es… – meitene atbildēja, jau nomierinājusies.
– Tad rīt. –
Alise atbildot pamāja ar galvu un pat pasmaidīja. Es zināju, ka spēlēšana uz sieviešu zinātkāri vienmēr ir abpusēji izdevīga iespēja. Tāpēc es izdomāju intrigu šādi. Un tieši laikā, jo aiz durvīm bija dzirdama Ksenijas balss, kas tuvojās.
– Paskatieties, viņi nedeva bērnam kūkas gabalu! “Jau ienācu istabā bez klauvēšanas,” sacīja Ksenija. – Lūk, mana mīļā. Ēd. Šie dzīvnieki ir pilnībā zaudējuši jebkādu kauna sajūtu. Ar šiem vārdiem Ksenija pasniedza mazmeitai šķīvi ar lielu kūkas gabalu.
– Nāc, ēd. Es tagad atnesīšu vēl tēju. “Ksenija klusāk un apmierinātāk teica, kad Alise paņēma šķīvi no rokām. Tad mani atkal aicināja virtuvē. Bet nekas cits interesants tajā dienā nenotika. Bet es gaidīju nākamo dienu. Pēc pulksten 18 pie dzīvokļa durvīm piezvanīja. Nez kāpēc biju pārliecināts, ka tā ir Alise, un gāju atvērt.
– Nu, tad es ķeršos pie lietas, labi? “Es turpināju, apsēdos pretī Alisei. – Mani interesēja, kādas lietas jums ir ar mani.” Paskatoties tieši Alisei acīs, es teicu.
– Labi, pagaidi, noklausies līdz beigām. – sāku nomierināt Alisi. – Citādi tu reaģēji tā, it kā es mēģinātu kļūt par tavu vīru.
– Godīgi sakot, tā arī domāju. – Alise teica un ķiķināja.
– Ir viens labs puisis. Es pat galvošu par viņu. “Es nopietni turpināju. – Viņš vēlas ar tevi satikties. – Vai viņš mani redzēja? – Alise jautāja ar zināmu satraukumu. – Redzēja. – Es atbildēju un turpināju: – Puisis ir nopietns, ar darbu… Vispār es nevaru paredzēt, kas notiks tālāk un kā jums viss varētu nokārtoties, bet es lūdzu dod iespēju viņam. – Iespēja? – Alise . – Vai es pazīstu šo puisi. – Tu mani labi pazīsti, vai ne? Nu, cik vien iespējams.
– Nu jā… – Alise ne mirkli nevilcinoties atbildēja.
– Tātad tu saprotat, ka es jums nesniegšu nekādu sliktu padomu. Jā? – es vēlreiz uzdevu jautājumu.
“Jā…” Alise atkal atbildēja ar interesi.
– Tāpēc es tevi uzaicināju pie sevis. “Es turpināju drošākā tonī un bez smaida. – Es gribu viņam piezvanīt un ļaut jums parunāt. Ja tu piekrīti, jūs dosities pastaigāties un pļāpāt. Ja nē, es viņam parādīšu durvis. Ar šīm pēdējām frāzēm es gribēju kaut kā nomierināt Alisi un sniegt viņai garantijas, ka tas ir jāizlemj viņai.
-Roma? “Es teicu, kad puisis pacēla klausuli. – Klausieties mani uzmanīgi. Es apsolīju palīdzēt, kā es varu, tāpēc es palīdzu. Viss, ko es varēju darīt, bija mēģināt norunāt jums tikšanos. Alise ir manā mājā.
– Sapratu, paldies. – Roma burtiski iesaucās un nolika klausuli.
Pirms es pat paspēju saprast, kas notiek, Roma man atzvanīja.
– Bet kur mums jāiet? Kāda ir adrese? – Roma iesaucās klausulē jautājumus. Divreiz nodiktēju adresi un noliku klausuli.
Roma parādījās nedaudz mazāk nekā pēc stundas. Pēc uzstājīgās durvju zvana zvanīšanas es sapratu, ka Roma jau ir ļoti, ļoti apņēmīgs. Gaitenī es devu viņam iespēju atvilkt elpu un ar žestu parādīju uz virtuvi. Patiesībā es biju pirmais, kas ienāca. Alise, kura skaidri bija dzirdējusi durvju zvanu, saprata, ka ir ieradies manis paziņotais līgavainis, tāpēc ziņkārīgi, nepacietīgi un zināmā mērā bailīgi paskatījās uz durvīm. Ieraugot mani, viņa sākumā nedaudz atslāba. Un tad es atkāpos, ļaujot Romai ienākt. Tiklīdz viņa ieraudzīja Romu ar ziediem, viņa uzreiz aiz bailēm novērsās un skatījās ārā pa logu.
– Sveika, Alise. – teica Roma, pieejot pie galda. – Tas ir priekš jums.
Alise pagriezās un paskatījās uz ziediem. Viņa joprojām neuzdrošinājās skatīties uz Romu. Viņa sāka mani meklēt. Un, kad viņa sastapās ar manu skatienu, es izlasīju kaut kādas bailes. Bet, atbildot, es vienkārši apstiprinoši pamāju ar galvu.
Alise paskatījās uz leju un pieņēma ziedus. Roma apsēdās viņai pretī pie galda. Es turpināju stāvēt durvīs. Ar nolūku paliku tur, lai vēlāk, ja kas notiktu, varētu nemanot izlīst ārā. Alise nedaudz nomierinājās un apraka seju lielā pūkainā pušķī. Šoreiz Roma jau meklēja manu skatienu. Un atbildot es viņam apstiprinoši pamāju ar galvu.
– Alise. Man tev jāpasaka kaut kas ļoti nopietns. – Roma iesāka diezgan pārliecinoši. – Tu jau vairāk nekā vienu reizi esi man atteikusi iespēju runāt, un vienmēr viena iemesla dēļ -tavuprāt, tādiem cilvēkiem kā es nepatīk tādi cilvēki kā tu. Bet…
“Skaisti…” Alise atbildēja trīcošā balsī, joprojām neskatīdamās uz Romu.
– Vai tu domā, ka esmu izskatīgs? – Roma vienmērīgā tonī jautāja.
“Un ne tikai…” Alise atbildēja tādā pašā drebošā balsī.
– Kāpēc tu domā, ka es nevaru tevi uzskatīt par skaistu? – Roma maigāk jautāja.
“Tāpēc, ka es, es…” Alise pagriezās atpakaļ pret logu un viņas acis samirka.
Roma jautājoši paskatījās uz mani un es, daudz pārliecinātāka nekā iepriekš, viņam apstiprinoši pamāju, ar acīm norādot, ka viņam jāsēžas man blakus. Puisis izrādījās ne tikai izlēmīgs, bet arī gudrs un paklausīgs. Viņš pabīdīja ķeblīti tuvāk Alisei un pieskārās viņas rokai.
– Kas par vainu? Es to domāju no visas sirds! “Roma ar zināmu maigumu teica. – Es pat joprojām īrēju dzīvokli šajā rajonā, lai vismaz dažreiz varētu satikties, pat ja nejauši. Man ir vajadzīga stunda, lai nokļūtu darbā.” – Vai tā ir taisnība? – Pagāja 5 minūtes, pēc tam 30.
– Jāņ onkul. – Mēs iesim pastaigāties… – Roma nesakarīgi runāja, uzmetot skatienu Alisei.
– Mēs neesam tālu no šejienes. Roma mani aizvedīs mājās. – Alise teica, burtiski starojot no laimes.
Lasi vēl: Filips Kirkoravs pēc tēva aiziešanas strauji izmainījies – noskaidro kas noticis
Es pavadīju Romu un Alisi līdz slieksnim, un tad pa virtuves logu vēroju, kā viņi gāja pāri pagalmam. Tuvāk autostāvvietai Roma norādīja, lai viņa paņem viņa roku, un Alise gandrīz bez vilcināšanās piekrita.
Burtiski pēc pāris nedēļām nolēmu piezvanīt Ksenijai un it kā nejauši, jautāju par Alisi.
– Ak, Jāni, tas zēns ir tāds mīlulis. “Ksenija ar prieku sacīja. – Viņi staigā katru dienu. Tāpēc es vēl nebraucu atpakaļ uz ciemu. Es rūpējos, lai manai mazmeitai neradītu problēmas. – Vai Alise vismaz laimīga? “Es atviegloti jautāju.
– Protams, ka! – Ksenija priecīgi atbildēja – Ej, vai tas ir joks – 28 gadu laikā nav bijusi tik priecīga. Viņš strādā par sava veida treneri. Viņu sauc Roma. Man šķiet, ka viņš mīl Alisi.
– Cik ilgi pieskatīsi savu mazmeitu? Vai jums nav vēlēšanās doties mājās? “Es smaidot jautāju izliekoties, ka neko nezinu. – Es nevaru ilgi palikt pilsētā. – Ksenija atbildēja. – Un es viņu pieskatīšu, līdz Alise pārcelsies pie Romas. Sveta nevarēs viņu tur sasniegt. – Un ko? Vai tas jau iet uz to pusi? “Es laimīgi jautāju.
– Nu, es nezinu, kā iet. Izrādās, viņi ir pazīstami jau ilgu laiku, kopš skolas laikiem… – Ksenija pļāpāja.
Tad es vēl pāris reizes redzēju Alisi un Romu no tālienes. Un drīz es uzzināju, ka viņi ir pārcēlušies kopā. Pēc Ksenijas ieteikuma un uzstājības Roma īrēja dzīvokli tuvāk darbam. Ksenija sacīja, ka jo tālāk Alise ir no vecākiem, jo labāk. Nedaudz vairāk kā pēc gada saņēmu ielūgumu uz kāzām. Un gadu vēlāk viņiem bija meita.
Šo stāstu atcerējos gandrīz pēc pieciem gadiem, jo nejauši atkal satiku Romu un Alisi. Viņi ieradās apciemot Juri un Svetu. Sākumā nopriecājos, ka viņi ir kopā, un pēc tam divtik priecājos, kad pamanīju Alises noapaļoto vēderu.
– Tas būs zēns, Jāni. ” apmierināti glāstot vēderu sacīja Alise.
– Tā kā esmu pieticīgs, uzskatīšu, ka tas nav man par godu, bet gan tikai sakritība. “Es smaidot teicu. – Nu, kāpēc tā ir sakritība? – teica Roma. – Ja pirmais būtu zēns, tad būtu Jānis. Un tā meitene ir Ksenija. Šeit ir Ksenija un Jānis par godu cilvēkiem, kuri palīdzēja mums būt kopā. Es atzīmēju, ka Alise šajā laikā gandrīz nav mainījusies, nu, kas attiecas uz savu figūru. Bet no iepriekšējās vietas uz šo viņi pārstāja strādāt, nevis turpināja strādāt.
