Viņš tīšām lēni āva kājas, kurnēdams, ka esmu „muļķe”, ka „patiesība griež acīs” un ka viņš „atradīs kādu, kas novērtēs profesionāli”. Kad aiz viņa beidzot aizvērās smagās ārdurvis, kāpņu telpā vēl brīdi atbalsojās viņa soļi.
Es atgriezos viesistabā. Tētis sēdēja tajā pašā vietā, salīcis, rokas nolicis uz ceļiem. — Meitiņ, varbūt tu velti tā tik asi… — viņš klusi, gandrīz vainīgi teica. — Vīrietis taču solīds, mašīna laba, bizness…
Varbūt viņš tiešām gribēja kā labāk? — Nav velti, tēt, — es piegāju pie viņa un cieši apskāvu. — Tavas tapetes ir pašas labākās pasaulē. Man tās patīk tūkstošreiz labāk nekā jebkurš „dizaineru” risinājums. Bet vīrietis, kurš neciena abus cilvēkus, kuri mani uzaudzināja, manā dzīvē neeksistē.
Pēc tam es ar Māri vairs netikos. Viņš vēl pāris dienas rakstīja garas ziņas par to, cik es esmu „pārāk jūtīga” un kāpēc sievietēm nevajadzētu ļaut pieņemt lēmumus emocionālā stāvoklī. Es viņu vienkārši nobloķēju. Bez paskaidrojumiem.
Kāpēc mēs mēdzam piedot kretīnisma izpausmes?
Šī situācija man lika daudz ko pārdomāt. Mēs, sievietes, bieži pieveram acis uz tādiem „sīkumiem” attiecību sākumā. Mēs saucam to par tiešumu, par „stingru raksturu”, par vīrišķību. Bet patiesībā tas ir milzīgs sarkanais karogs.
Mārim nebija svarīgi palīdzēt uzlabot remontu. Viņam bija svarīgi apliecināt savu dominanci. Viņam vajadzēja parādīt, ka viņš ir augstāks, gudrāks un veiksmīgāks par maniem vecākiem.
Tajā vakarā Aucē es sapratu galveno patiesību par attiecībām: ja tu ļausi savam partnerim tā runāt ar taviem vecākiem, pienāks diena, kad viņš tieši tāpat runās ar tevi. Viņš kritizēs tavu gatavoto ēdienu, tavu apģērbu, tavu darbu un tavas izvēles, vienmēr aizbildinoties ar to, ka viņš „tikai saka patiesību”.
Mācība, ko es paņēmu uz mūžu
Nākamajā rītā es redzēju tēti. Viņš stāvēja viesistabā un uzmanīgi, gandrīz nemanāmi glaudīja tās pašas „kolhoza” tapetes, it kā mēģinātu sev iestāstīt, ka tās joprojām ir skaistas un viņš nav kļūdījies. Man sirds sažņaudzās. Tajā brīdī es sapratu – nekāds bizness, nekāds statuss vai dārga automašīna neattaisno vienkāršu cilvēcisku kretīnismu.
Ja vīrietis uzskata, ka viņa zināšanas par būvniecību dod viņam tiesības kāpt uz dvēseles cilvēkiem, kuri tevi mīl, tad viņam nav vietas tavā pasaulē. Punkts. Man nav laika cilvēkiem, kuriem jāpaskaidro pašsaprotamas lietas: ka ciemos neierodas ar tukšām rokām un ka svešā mājā tavs „eksperta viedoklis” nevienam nav vajadzīgs, ja pēc tā neviens nav jautājis.
Manas mājas ir mana pils, un mani vecāki ir tie, kas šo pili uzcēla ar savu mīlestību un darbu. Ja tu nāc tajā iekšā, tad velc nost apavus – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Vai es biju pārāk asa?
Pēc tam, kad durvis aizvērās, es vēl ilgi domāju – vai tiešām vajadzēja tik radikāli? Varbūt pieklājība prasīja pagaidīt, kamēr mēs aizbraucam, un tad izrunāties divatā? Bet, skatoties uz savu tēvu, kurš joprojām jutās neērti savā paša mājā, es sapratu, ka nē.
Klusēšana šādā brīdī būtu nodevība. Ja es būtu ļāvusi Mārim pabeigt to pīrāgu un turpināt indīgās piezīmes, es it kā klusējot piekristu, ka viņam ir taisnība un mani vecāki tiešām ir “nepietiekami labi”.
Reizēm mēs sievietes tik ļoti baidāmies “uztaisīt scēnu”, ka upurējam savu tuvinieku mieru un savu pašcieņu. Bet robežas ir jāvelk uzreiz.
Es zinu, ka daudzi teiks – Māris taču gribēja kā labāk, viņš ir profesionālis! Bet vai tiešām profesionalitāte ir svarīgāka par vienkāršu cilvēcību? Es labāk izvēlos dzīvot ar “kolhoza” līstītēm pie griestiem, bet vidē, kur viens otru atbalsta, nevis mēra ar lamināta nodiluma klasi.
Interesanti, vai arī jums ir gadījies satikt šādus “dzīves ekspertus”, kuriem šķiet, ka viņu viedoklis ir dāvana pasaulei? Kā jūs rīkojāties – klusējāt pieklājības pēc vai tomēr parādījāt, kur atrodas durvis?
