Uzticēšanās pēc četrdesmit vairs nav tukši vārdi vai skaisti tosti pie vīna glāzes. To veido pavisam mazi ikdienas sīkumi, kas it kā nemanāmi satur attiecības kopā — vai arī ļauj tām sabrukt kā nepabeigtai adījumam, kuram atnāk vaļā viens vienīgs valdziņš.
Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc ar vienu cilvēku blakus ir mierīgi, bet ar citu tu visu laiku jūties kā uz adatām. Stāsts par manu un Kristapa pēdējo kopīgo ziemu man atvēra acis tik skaidri, ka kļuva pat nedaudz bail par savu ilgo aklo ticību.
Viss sākās parastā trešdienas vakarā mūsu dzīvoklī Valmierā. Ārā valdīja kārtīgs februāra sals, logu rūtīs sala ledus puķes, un mēs malkojām tēju. Kristaps, lēni šķirstot kaut ko telefonā, starp citu ieminējās par brīvdienu plāniem.
— Klausies, Egija, es piektdien ar džekiem aizšaušu uz pirti pie Smiltenes, — viņš teica, pat nepaceldams galvu. — Jānim tur meža ielokā ir jauns namiņš, gribam kārtīgi izkarsēties, ieēst medījumu un vienkārši atslēgties no pilsētas dūkoņas. Tu taču neiebilsti?
— Brauc, protams, — es mierīgi atbildēju, turpinot lasīt savu grāmatu. — Man arī par nāks par labu brīvdienās pabūt vienai, sakārtot domas un vienkārši atpūsties klusumā.
Viņš pasmaidīja, piegāja man klāt, nobučoja uz pieres un atgriezās pie sava ekrāna. Tajā brīdī tas šķita tik jauki – katram sava telpa, savas intereses. Piektdienas rītā Kristaps enerģiski sameta mugursomā pirts piederumus, siltas zeķes un kādu stiprāku dzērienu “noskaņojumam”.
— Nu viss, es dodos. Neskaumsti te viena! — viņš noteica, jau verot vaļā ārdurvis.
— Lai laba atpūta! Brauc prātīgi, ceļi ir slideni, — es atteicu, un durvis aizvērās.
Paliku viena klusajā dzīvoklī. Priekšā bija trīs dienas, ko veltīt tikai sev. Sākumā šī vientulība likās kā medus maize. Neviens nekrāc, neviens nepārslēdz televīzijas kanālus, virtuvē valda ideāla kārtība.
Pirmā diena aizritēja mierīgi – darbs, pastaiga pa piesnigušo Valmieras vecīti, mājīga kafejnīca un vakars ar filmu.
Sestdienas klusums, kas sāk dīvaini smeldzēt
Sestdienas rītā es pamodos no tā, ka saule spīdēja tieši sejā. Bija neparasti kluss. Uzvārīju kafiju, apsēdos pie loga un pirmoreiz tajā dienā paņēmu telefonu. Tur nebija nevienas ziņas. Pilnīgi nekā. Pat ne parasta “esmu galā, te ir skaisti” vai “auksts gan ārā”.
Es nolēmu neuzsākt drāmu un uzrakstīt pati, pilnīgi nepiespiesti: “Nu, kā iet? Vēl neesat sniegā pazuduši?”
Noliku telefonu un sāku nodarboties ar mājas darbiem. Tīrīju skapi, kārtoju plauktus, ko mēnešiem biju atlikusi. Pagāja stunda, tad divas, tad četras. Atbildes nebija.
Līdz vakaram šis klusums no telefona ekrāna manā vēderā bija pārvērties par dīvainu, aukstu kamolu. Es sāku pie sevis domāt – vai tiešām cilvēks, ar kuru kopā tu dzīvo, nevar atrast desmit sekundes, lai uzrakstītu vienu teikumu?
Es varēju piezvanīt. Es varēju sākt rakstīt un vaicāt, vai viss kārtībā. Bet tā vietā es ielēju glāzi vīna, apsēdos uz balkona malas un vēroju zvaigznes, kas atspīdēja Gaujas tumšajos ūdeņos.
Es klusi pajautāju sev: “Kas notiks, ja es vienkārši pagaidīšu?” Ne tāpēc, ka es gribētu iespītēties vai sākt kādas spēlītes, bet tīri cilvēciskas ziņkārības dēļ. Vai viņš pats par mani atcerēsies? Vai viņa izpratnē brīvība nozīmē to, ka tajā mirklī manā dzīvē vairs nav vietas?
Svētdiena – kad sapratne nāk kā ledusauksta duša
Svētdiena sākās ar smagu sajūtu. Divas pilnas dienas bez jebkāda dzīvības signāla no cilvēka, kurš vēl pirms trim dienām solīja mūžīgu mīlestību. Četrdesmit astoņas stundas, kuru laikā Kristaps vienkārši izgaisa, it kā es būtu tikai mēbele viņa dzīvē, nevis cilvēks.
Es devos pastaigā gar Gauju. Redzēju jaunas ģimenes ar bērniem, redzēju vīriešus, kas, stumjot ratiņus, kaut ko mīļi čukstēja telefonā. Tajā brīdī es sapratu vienu skaidru patiesību: kad vīrietis tevi patiesi novērtē, viņš nevar neuzrakstīt.
Ne tāpēc, ka viņam būtu jāatskaitās kā priekšniekam. Viņš to dara tāpēc, ka tu esi viņam galvā. Ja cilvēks tev ir svarīgs, tu automātiski vēlies ar viņu dalīties tajā, ko redzi un jūti.
Ja viņš to nedara, tātad viņa domās vietas man vairs nav palicis. Tās ir aizņemtas ar draugiem, pirti, alu un “atpūtu no visa”. Un šis “viss” ietvēra arī mani. Svētdienas vakarā es sēdēju virtuvē tumsā. Mans eksperiments bija pabeigts.
Rezultāts bija skaidrs un nepielūdzams.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kas notika pirmdienas vakarā, kad Kristaps atgriezās, un kāds bija mūsu pēdējais dialogs par klusēšanas cenu.
