Antons domāja, ka pārceļas uz Vāciju, bet izrādījās, ka viņš pāriet uz citu mīlestības veidu. Viņam kādreiz Latvijā bija sieva Liene.
Viņa bija dzīvespriecīga, ātri izpauda savas emocijas, mājsaimniece, kurai ledusskapī vienmēr bija borščs un kvasa pudele “katram gadījumam”. Dzīve ar viņu bija kā amerikāņu kalniņi — dažreiz smiekli, dažreiz karsti strīdi, tad samierināšanās ar pīrāgiem un filmām zem segas. Viņa dzīvoja pēc savām jūtām, un viņš dzīvoja, cik vien labi spēja, starp uzdevumiem, projektiem un savu ieradumu visu aprēķināt. Kādā brīdī viņu divu istabu visums, kur katra detaļa prasīja uzmanību, viņiem kļuva par mazu. Viņš aizgāja no sievas.
Vācija šķita kā iespēja sākt visu no jauna
Maģistra grāds, nepilna laika darbs, velosipēds, sakārtotas ielas, kur pat lapas, šķiet, krīt pēc norādījumiem. Un tad viņš satika Katharīnu. Viņa stāvēja universitātes kafejnīcā ar paplāti rokā, viss rūpīgi sakārtots: divi kartupeļi, karote salātu, glāze ūdens.
“Vai tu dzīvo Latvijā?” viņa jautāja, smaidot. “Un kā tu uzminēji?” “Starp citu, kā tu skaties uz savu ēdienu. Ar nelielām skumjām.” Katja nebija liela runātāja. Bet, kad viņa smējās, tas bija tik skaļi, ka šķita, ka istaba kļūst gaišāka. Viņai patika kārtība, pastaigas un kafija bez cukura. Visam viņas mājā bija sava vieta, pat televizora tālvadības pults bija novietota deviņdesmit grādu leņķī.
Pēc gada Antons saprata, ka ir precējies. Un ka tagad dzīvo pēc grafika, kur pat romantika ir ieplānota kalendārā.
Laulības dzīves sākumā viņš jutās neparasti
Viņš bija pieradis dzirdēt mīlestību izteiktu skaļi – ar intonācijām, smiekliem, neapmierinātību, jokiem. Bet šeit – klusums. Tikai svaigi pagatavotas kafijas smarža un lappušu čaukstēšana. “Šodien ir mūsu gadadiena,” viņš reiz atgādināja.
“Protams. Esmu rezervējis restorānu uz septiņiem. Tad mums ir tīrīšanas vakars,” Katja atbildēja, skatoties savā darāmo lietu sarakstā. Sākumā viņš domāja, ka tas ir joks. Bet nē. Viņai viss bija ieplānots — pat komforts. Ainu vietā bija sarunas. Vētru vietā bija maigi viļņi.
Viņa latviešu sieva teiktu: “Tu to nejūti!” Viņa vācu sieva teiktu: “Tu steidzies to just.” Kādu ziemu viņi devās uz Leipcigu. Sniegs sniga biezā kārtiņā, un pilsētā smaržoja pēc kanēļa un karstvīna. Katja gāja viņam blakus, ģērbusies pelēkā mētelī, un viņš centās noķert brīdi, kad viņa pasmaidīs.
“Kāpēc tu nekad nepacel balsi?” viņš jautāja. “Kāpēc tev vajadzētu? Ja mēs varam to vienkārši pārrunāt.” “Un ja tas nepalīdzēs?” “Tad mēs klusēsim, līdz tas palīdzēs.” Tad viņš saprata: viņas miers nebija saistīts ar vienaldzību, bet gan ar iekšējo spēku.
Pagāja vairāki gadi. Viņam bija savs uzņēmums, ieradums laikus iesniegt atskaites un pat izpratne par to, kāpēc viņam visam nepieciešama apdrošināšana.
Katja palika tāda pati – saprātīga, rūpīga un pārsteidzoši uzticama. Dažreiz vakaros viņš ieslēdz vecu atskaņošanas sarakstu – dziesmas, bērnības smarža, siltums, virtuve, kas vienmēr smaržoja pēc ceptiem izstrādājumiem. Viņš klausās un domā, ka dzīve nav izvēle starp “emocijām” un “mieru”. Īstā dzīve ir tā, kur viņi mācās viens no otra.
Viņa latviešu sieva iemācīja viņam just. Vācu sieva iemācīja viņam saprast. Un šajā līdzsvarā kaut kas šķita pareizi – bez liekām sarunām. Nesen kafejnīcā netālu no dzelzceļa stacijas Katja teica: “Rīt mums ir brīvdiena. Varbūt mums vajadzētu aiziet uz ezeru?” “Kā ar tīrīšanu?”
“Es šodien atcelšu plānu.” Viņš pasmaidīja: “Vai šī ir mīlestība vācu gaumē?” “Nē. Es vienkārši kļuvu mazliet latvieti.” Viņš iesmējās. Ārā sniga sniegs, un kafija smaržoja pēc brīvības. Ko tu domā – vai mīlestību ir vieglāk veidot: ar plāniem vai ar jūtām?
