“Bērni par mani smējās, viņi mani sauca par “nejēgu”, teica “tu nevienam nepatīk… tu esi netīrs”,” stāsta Fredijs Figgerss, kura vienīgais patvērums bija datori.
Laika gaitā viņš pierādīja sevi…
Neviens nezina, kas liek vecākiem atteikties no bērna. Tomēr par tiem, kas ir izmetuši zīdaini atkritumu tvertnē, nevar teikt nevienu labu lietu. Fredijs Fīgers bija cilvēks, kuram nācās izdzīvot šo murgu. Viņš tā dēļ pārcieta nepatikšanas un izsmieklus skolā, tomēr turpināja priecāties par dzīvi un tiem, kas viņu pieņēma kā savu bērnu.
Fredijs tika izmests blakus atkritumu konteineriem Floridā, ASV. Šis gadījums izraisīja daudz pretrunu, kad viņš nonāca patversmē, nebija neviena, kas vēlētos viņu adoptēt. Nātans Fīgers, kuram ir 74 gadi, pieņēma lēmumu par zēna aizbildnību. Vīrietim ar sievu bija savi bērni. Gadu gaitā viņi bija veltījuši sevi pamestu bērnu un to bērnu, kuru vecāki atradās cietumā, adopcijai. Novecojis, viņš nolēma, ka vairs nevar palīdzēt nevienam bērnam.
Lasi arī: Vectēvs nosūtīja telegrammu no sanatorijas – “Es neatgriezīšos pie tevis, es dzīvošu ar Sarmīti”
Lasi arī: Noskatījos, kā māsa pirms došanās prom iemet tējas maisiņu tualetes podā. Kad uzzināja, kāpēc viņa to dara…
Kad viņš uzzināja par Natanu, viņš mainīja savas domas. Kad zēns izauga, apkārtnes bērni kaut kā uzzināja, ka viņš bērnībā bija izmests atkritumu izgāztuvē. Tas padarīja viņu par izsmiekla un skolas ņirgāšanās objektu.
Kad ņirgāšanās kļuva neciešamas, Fredijs jautāja saviem audžuvecākiem, kāpēc viņi viņu sauc par “atkritumu zēnu”, un viņi viņam atklāja patiesību.
Es jutos kā sūds, bet atceros, kā tēvs paņēma mani aiz pleciem un teica: “Tava bioloģiskā māte no tevis atteicās, un, tā kā mēs ar Betiju negribējām tevi ievietot bērnunamā, mēs tevi adoptējām.” Es jutos kā sūds, bet atceros, kā viņš teica:
“Nekad neļauj sev par to satraukties”.
Diemžēl Ficdžeram nācās mācīties pieaugt ņirgāšanās, noraidījuma un skolas biedru izsmiešanas apstākļos. Visi viņu dēvēja par “atkritumu zēnu”, sakot, ka viņš nevienam nepatīk, jo ir netīrs. Pienāca brīdis, kad vārdi pārauga fiziskā līmenī, un viņš nevarēja atrast labāku patvērumu kā savus vecākus.
“Es atceros brīžus, kad es izkāpu no skolas autobusa, un bērni mani sagrāba, iemeta atkritumu tvertnēs un smējās par mani.”
Taču viss mainījās dienā, kad Fredijs no tēva dāvanā saņēma 24 dolāru vērtu datoru.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
