Džimijs laipno piedāvājumu norādīja, sakot, ka tikai vēlējies palīdzēt un viņam samaksa par to nav vajadzīga.
Beigu beigās abi vīrieši vienojās, ka kungs aizvedīs Džimiju uz interviju, lai viņš tur nokļūtu laicīgāk. Kad Džimijs bija nonācis kompānijas uzgaidāmajā telpā, viņš saprata, ka viņam pamatīgu laiku nāksies gaidīt, jo bija izveidojusies gara rinda ar cilvēkiem, kuri arī gaidīja savu intervijas kārtu. Visi pretendenti bija saģērbušies glauni, bet Džimijam nācās uztraukties par to, ka no mašīnas labošanas viņam vēl joprojām bija netīras rokas. Viņš jau saprata, ka darbu diezin vai dabūs, bet mēģināts nav zaudēts.
Mazu atvieglojumu deva tas, ka arī darba devējs kavējās. Kad viņš beidzot bija ieradies, sākās darba intervijas. Izskatījās, ka kandidātiem ne pārāk labi gāja intervijās, tādēļ Džimijam radās vēl lielāks uztraukums.
Lasi vēl: Stāsts, kura dēļ vēl trīs dienas smējos. Pastāstīju draugiem – tie arī gar zemi!
Kad pienāca Džimija kārta, viņš iegāja darba devēja kabinetā un ieraudzīja, ka uz galda stāv krūze ar uzrakstu: “Vai tev tiešām ir vajadzīga intervija?” – tas viņu sabiedēja vēl pamatīgāk. Bet, kad intervētājs ar viņu sasveicinājās, Džimijs pamanīja, ka tas ir tas pats kungs, kuram viņš palīdzēja salabot mašīnu. Izrādījās, ka viņš ir šīs kompānijas ģenerāldirektors.
Es atvainojos, ka tik ilgi liku tev gaidīt,” teica vecais kungs. “Bet esmu diezgan pārliecināts, ka esmu pieņēmis pareizo lēmumu – pieņēmu tevi mūsu darbinieku komandā vēl pirms biji pārkāpis mana ofisa slieksni. Vienkārši zināju, ka būsi uzticams darbinieks. Apsveicu!”
Avots: elitereaders.com
