Šo vēstuli ieraudzījām kādā no sociālajiem tīkliem, puisis cer, ka šī vēstule sasniegs to cilvēku, kuram tā tika rakstīta un, ka tas palīdzēs atjaunot viņu attiecības. Dalāmies ar šo ziņu un ceram, ka viņam tas izdodies!
Kā tagad vēl atceros dienu, kad satiku tevi. Tas bija toreiz, skolā.
Es tevi ieraudzīju un padomāju “Tā meitene nu gan ir smuka.”. Visas darba grupas, kurās biji tu es arī pierakstījos, jo tu man iekriti acis. Bet tad dzīve sanāca tā, kā sanāca, bet varbūt pat labi, jo pienāca otra reize kad tevi satiku. Ka šodien vel atceros to mirkli kad stāvēju universitātes foajē un ienāci tu.
Es teicu: “viņa būs mana.” Un tā pamazītēm mēs atkal satuvinājāmies. Tas neveiklais skūpsts pirms tu devies uz kori, lejā uz trepēm. Sarunas par Vairu Vīķi Freibergu kā mūsu baigāko draudzeni. Jau tad sapratu ka tevi ir kaut kas ĪPAŠS, kas lika man domāt par tevi gan dienu, gan nakti. Tā skaistā sajāta, kas pārņēma manu sirdi vēl joprojām manā sirsniņā mīt
“To nevar nekas izdzēst, jo tu biji tā, kuru patiesi iemīlēju un turpinu mīlēt.”
Tikai tevi iepazīstot es sapratu, kas ir īsta mīlestība. Tu dalīji ar mani priekus un bēdas. Tu biji tā kas katru ritu mostoties tev blakus padarīja skaistāku, un liki dienai izskatīties saulainai, lai gan ārā aiz loga valdīja drēgns un nepatīkams laiks. Tu biji tā, kurai ari es spēju atklāties pilnībā. Tu zināji, kas man patīk un nepatīk, un tu pieņēmi mani tādu kāds esmu. Manus plusus un manus mīnusus. Labi, varbūt mūsu pirmais randiņš ar filmu “Zāģis” nav tas labākais, bet tomēr tad es jutos laimīgs, jo blakus man biji tu, smaidīga, jautra un saprotoša.
Tagad skatoties bildes, kurās esam laimīgi, atceros visu jauko.
Mūsu kopdzīves ceļš nav bijis rozēm kaisīts, bet mēs to gājām kopā, plecu pie pleca, kā viens veselums, kā ģimene. Atbalstījām viens otru brīžos, kad bija smagi un likās pasaule mūs nepieņem, gan priecājamies par labajām lietām, kuras notika mums apkārt un kuras bija saistītas ar mums.
Es zinu, ka brīžiem neesmu klausījies tevī un dzīvi laidis pašplūsmā, domājot, ka viss ir kartībā, jo tu taču man teici: “Es Tevi Mīlu”. Man likās, ja jau cilvēks saka šos skaistos vārdus, tad viss ir kartībā, bet izrādās, ka nē!
Par maz mēs pēdējos gados runājām un neieklausījāmies viens otrā. Bet manas jūtas pret tevi tas nemazināja.
Tagad, kad sirsniņā valda tikai skumjas, es daudz ko saprotu. Saprotu visu, ko esmu darījis nepareizi, un to ko domājis, ka daru pareizi. Tagad es novērtēju to, ka tu man biji. Tu mani spēji darīt labāku. Kaut arī tev liekas, ka nespēji mani izmainīt, taču tici man. TU to izdarīji. Tu parādīji to, ka nevar uztvert par pašsaprotamu un vienkāršu, par tādu, kurai drīkst ļaut ritēt pašplūsmā. Tikai tagad es esmu aptvēris, cik ļoti tu man esi dārga, un cik ļoti tu
tu mīlēji mani, jo palasot dienasgrāmatu, kuru tu rakstīji MAZAJAM tur ir loti daudz skaista
teikts par mums abiem un MAZO ( nesatraucies tavu dienasgrāmatu neesmu atvēris “Vairs negribu būt kretīns un spiegot”), bet to jau laikam cilvēks aptver tikai tad, kad viss jau ir galā. Šajā laika es jūtos smagi, bet kurš gan nejūtas. Vienkārši, mani pārņem sajūta, ka man vienīgajam sāp sirds gan fiziski, gan garīgi. Ja tu vien aptvertu, cik laimīgs es biju, kad MAZĀ palika pie manis pa nakti, es vienkārši priecājos un raudāju aiz laimes. Es gulēju viņu apķēris apbrīnoju, cik jauks mūsu kopdarbs ir sanācis. Kurš tika radīts aiz mīlestības.
Lolots un gaidīts. Sargāts un mīlēts.
Es neattaisnoju savu rīcību, jo zinu– tā bija neadekvāta un nepieņemama “Pacelt rokas, lai kas notiktu. pret sievieti nedrīkst,” bet varu apzvērēt to, ka visu to nožēloju, jo tu un mazais esat viss kādēļ gribas dzīvot un censties būt labākam cilvēkam nekā esmu līdz šim bijis.
Nekā nav svarīgāka par laimīgu ģimeni. Žēl, ka to saprotu tikai tagad, kad esmu nomocīts līdz galam. Piedod, ka nedzirdēju tevi agrāk.
Piedod, ka viss man likās kārtībā.
Es tev tikai lūdzu piedošanu. Par visu, ko esmu sliktu darījis.
P.S. Mīlu un mīlēšu jūs mūžam.