Pirms divām dienām mana vīra bijusī sieva parādījās pie mūsu mājas sliekšņa ar trim bērniem un čemodāniem. Viņa paziņoja, ka turpmāk bērni dzīvos pie mums. Es tam nebija gatava un uzreiz piezvanīju vīram.
Pēc tā, ko man pateica vīrs, es nopietni sāku domāt par šķiršanos. Pat nezinu, vai tas ir pareizi. Stāstu savu situāciju, un jūs palīdziet ar padomu.⬇️
Es sēdēju uz dīvāna ar klēpjdatoru, bezrūpīgi šķirstot peldkostīmu katalogu. Pēc nedēļas mēs ar vīru lidosim uz Grieķiju. Jau iztēlojos, kā baudīšu siltos saules starus, malkojot aukstu kokteili. Atlika tikai izvēlēties ideālo peldkostīmu.
Pēkšņi atskanēja klauvējieni pie durvīm. Es strauji sarāvos. Mēs negaidījām ciemiņus. Kas gan tas varētu būt?
Atverot durvis, es ieraudzīju sava vīra bijušo sievu. Blakus viņai stāvēja trīs bērni – divi zēni, apmēram astoņu un desmit gadu veci, un mazītiņa meitenīte.
— Bērni paliks pie jums līdz vasaras beigām, — viņa paziņoja.
Es pat aizmirsu pamirkšķināt no pārsteiguma.
— Ko?! Tu nopietni?
— Es lidoju uz Norvēģiju. Tieši tagad.
Es nervozi noriju siekalas, pārslīdinot skatienu no viņas uz bērniem. Vīrs bija par viņiem stāstījis, bet vienmēr tikai garāmejot, bez liekām detaļām.
Viņi nekad nebija parādījušies mūsu mājās – vīrs ar viņiem tikās parkā vai kafejnīcā. Bet tagad viņi stāvēja pie mana sliekšņa ar čemodāniem, nesaprazdami, kas notiek.
— Nē, pagaidi… — iesāku, bet viņa jau spēra soli atpakaļ.
— Mani gaida taksometrs. Tiekat galā paši.
Pateikusi šos vārdus, viņa pagriezās un pazuda, atstājot man trīs bērnus.
Es aizvēru durvis un pagriezos.
Strauji satvērusi telefonu, es piezvanīju vīram.
— Tas ir kaut kāds joks?!
— Jā, viņa teica, ka atstās bērnus, — viņš mierīgi atbildēja, it kā runa būtu par kādu sīkumu.
— Viņa ne tikai to pateica! Viņa jau viņus atstāja!
Klausulē iestājās klusums.
— Paklausies, — viņš beidzot ierunājās. — Viņai arī gribas dzīvot savu dzīvi, sakārtot personīgo dzīvi.
— Tās nav manas problēmas! Tu taču solīji, ka bērni nedzīvos pie mums!
— Nu, tā sanāca… Es esmu viņu tēvs. Nevaru taču izmest viņus uz ielas.
Es sakodu zobus.
— Tad risini to pats. Vai nu es aizeju. Tu vispār atceries, ka mums ir ceļojums uz Grieķiju?
— Brauksim visi kopā.
Es klusējot noliku telefonu.
Visu nakti es negulēju. Vīrs mēģināja mani nomierināt, bet es nespēju samierināties ar domu, ka visa mana nākotne – atvaļinājums, bezrūpīgā dzīve, mūsu plāni – sabruka vienā mirklī.
Un ja bijusī sieva neatgriezīsies? Ja bērni paliks pie mums uz visiem laikiem?
Ko man tagad darīt?
