Viņas vārds bija Marina — manas Annas skolasbiedrene. Tieši tā, kura visu mūžu bijusi kā “māsa” blakus. Viņa bija pastāvīgais fons mūsu dzīvē.
Atcerējās, kā mēs iepazināmies, bija lieciniece mūsu kāzās, krustmāte vecākajai meitai. Viņa zināja par mūsu diskusijām un izlīgumiem, par manām neveiksmēm darbā un Annas bailēm no vecuma. Mūsu virtuvē viņa dzēra tēju, ēda mūsu kūkas un skatījās uz mums ar uzmanīgām, nedaudz skumjām acīm. Viņa vienmēr bija viena, Marina. Un viņas vientuļajā dzīvoklī, droši vien, mūsu ģimenes rūpes likās viņai tik spilgts, tik vēlams teātris.
Tad es nepievērsu uzmanību viņu bezgalīgajiem čukstiem viesistabā. Vīrietim tā šķiet vienkārša “sieviešu čalošana”. Anna viņai uzticēja visu. Sūdzējās, ka esmu kļuvis aukstāks, aizdomājies savās domās. Un Marina, šī uzticamā draudzene, uzmanīgi klausījās. Pēc tam sāka man sūtīt ziņas telefonā “vienkārši papļāpāt”, “uzzināt, kā man iet”. Viņas frāzes bija tik vienkāršas, tik precīzas. “Es tevi saprotu, vīrietim vajag uzmanību”. Vai: “Tu uzņemies pārāk daudz.”
Atskatoties atpakaļ, tagad redzu, kā nemanāmi sāku iegrimt bedrē. Kā sāku sevi žēlot. Kā viņas vārdi, klusi un ieplūstoši kā atšķaidīta viela, sāka mainīt manu skatījumu uz savu sievu. Anna strādāja, lai mēs varētu bērniem nodrošināt labu izglītību — bet man likās, ka viņa attālinās. Anna bija nogurusi — bet man likās vienaldzība. Bet Marina vienmēr bija blakus. Ar saprotošu smaidu. Ar līdzjūtīgu nopūtu. Viņa kļuva par spoguli, kurā mana dzīve atspoguļojās sagrozīta un netaisnīga. Un es noticēju šim atspulgam.
Un tad — tas vakars. Es teicu Annai, ka palikšu darbā ilgāk. Man bija izdrukāts apstiprinājums, kas kaut kur pazuda vajadzīgajā brīdī — apstiprināta rezervācija tajā pašā Romas restorānā, kurā Anna ļoti vēlējās nokļūt. Bet es tur devos ne ar Annu.
Es tur gaidīju Marinu. Sēdēju pie galdiņa, skatījos uz iedegtu sveci un jutos kā kāda lēta romāna varonis. Es negaidīju viņu, saproti? Es gaidīju to sajūtu, ka mani beidzot novērtē un saprot. Es nopirku šo ilūziju par visu, kas man bija.
Viņa ienāca. Smaidīga. Un tajā pašā brīdī kāds augstāks plāns atkal atvēra restorāna durvis. Durvju ailē stāvēja Anna.
Viņa neskuma. Nesauca. Vienkārši stāvēja un skatījās uz mums. Viņas seja bija pilnīgi bezizteiksmīga, tikai acis… Tajās bija tik daudz, ka to nevarēja aprakstīt. Tās nebija negatīvas. Tas bija kaut kas vairāk. Pilnīga, galīga pasaules, kuru mēs trīsdesmit gadus kopā veidojām, sabrukšana. Un tās drupās stāvējam mēs ar Marinu — divi nodevēji, divi nesaprasties, pieķerti pie darba.
Šis skatiens, iespējams, ilga tikai dažas sekundes. Pēc tam viņa lēnām pagriezās un izgāja. Bez vārda. Pēkšņais klusums pēc viņas aiziešanas bija apslāpējošs. Mēs ar Marinu arī klusējām. Visi vārdi pēkšņi zaudēja jēgu, kļuva tukši un vulgāri. Mēģinājām viens otram kaut ko pateikt, bet no mūsu mutēm iznāca tikai bēdīgs murminājums. Burvība izgaist, un priekšā sēdēja vienkārši nejauna sieviete, un es biju vienkārši nejauns muļķis.
Nākošajā rītā es nevarēju iekļūt savā dzīvoklī. Slēdzenes bija nomainītas. Manas mantas, kārtīgi saliktas kartona kastēs, stāvēja kāpņu telpā. Tāpat mūsu draugu čatā, kur gadu gaitā runājām par tikšanām, dzimšanas dienām un jaunumiem, bija tikai viena ziņa no Annas: “Valdis un Marina tagad ir brīvi attiecībām. Es vairs nepiedalos.”
Vairs nekas. Ne pārmetumi, ne gari paskaidrojumi. Tikai fakts, auksts un skaidrs kā skalpeļa trieciens. Un šī lakoniskā ziņa iedarbojās uz visiem stiprāk nekā jebkāds tracis. Mūs ar Marinu pārņēma klusums. Kopīgie draugi, kas bija kā ģimene, pēkšņi pārtrauca zvanīt. Aicinājumi uz svētkiem beidzās. Telefoni klusēja. Viņas atriebība bija pilnīga. Tas nebija ļauns prieks vai skandāls. Tā bija pilnīga, totāla izdzēšana. Mēs viņai vairs neeksistējām.
Sākumā bija negativitāte. Tad kauns. Pēc tam atnāk saprašana. Es zaudēju ne tikai sievu. Es zaudēju draugu cieņu, savu māju, savu vēsturi. Un visu par ko? Par ilūziju, ko tik meistarīgi man pasniedza “labākā draudzene”. Viena gudra persona teica, ka nodevība reti nāk no ienaidnieka. Tā slepeni pienāk no drauga muguras, slēpjoties aiz smaida un atbalstošiem vārdiem. Es izmetu zeltu, pieņemot to par spīguļojošu mirdzumu.
Lasi vēl: 5 istabas augi, kuri liks jūsu mājoklim smaržot – nevajadzēs pat vīraku dedzināt
Tagad, dzīvojot vairākus gadus šajā jaunajā, vientuļajā realitātē, es redzu skaidrāk. Sieviešu draudzībai ir liels spēks. Bet, kad tajā ienāk skaudība, šis spēks kļūst postošs. Tas spēj iznīcināt pat visstiprāko, kā šķiet, laulību. Un nav attaisnojuma vīrietim, kurš, kā es, iekritis šajā ķēdē, ļaujot glaimiem un žēlumam par sevi aptumšot veselo saprātu un pienākumu.
Es rakstu šo nevis, lai izraisītu žēlumu. Mana pašreizējā vientulība ir likumsakarīgs rezultāts, sods par vājumu. Es rakstu jums, sievietēm, kuras, iespējams, tikpat uzticas savām draudzenēm, kā Anna ticēja Marinai. Un vīriešiem, kuri, tāpat kā es, var klausīties saldos vārdus no malas. Skatieties ne uz vārdiem, bet darbiem. Novērtējiet klusējošu uzticību tiem, kas gadu gaitā ir blakus. Jo reiz var pamosties un saprast, ka aiz skaistiem vārdiem nebija nekas, tikai tukšums. Un visu īsto, patieso un drošo tu pats ar savām rokām esi izrāvis ārā pa durvīm. Un durvis aizcirtās mūžīgi. Tomēr viss šis kam jāiet bija cauri ļoti palīdz nākotnē un tam kā tu uz dzīvi skaties.
