– Vai jūs esat prātu izkūpējuši? Tas taču ir nekurienē. Tur stunda jābrauc. Es pie jums nevarēšu nokļūt.
– Nokļūsiet, – mierīgi teica Agnese. – Ar sabiedrisko.
– Kāds sabiedriskais? Man ir sešdesmit gadu. Es netaisos stundu vilkties autobusā pie pašas dēla.
– Tātad brauksiet ciemos retāk.
Dace pagriezās pret Mārtiņu.
– Es iedevu jums naudu ne jau tam. Es gribēju, lai mēs dzīvotu blakus. Lai es varētu būt daļa no jūsu komplekta. Bet jūs pērkat dzīvokli, kur man būs neērti nokļūt. Jūs speciāli izvēlaties tālāk no manis.
– Mēs izvēlamies to, ko varam sev atļauties, – teica Agnese.
Lasi vēl: Vecmāmiņa Olga man iemācīja, kā gatavot pupiņas, lai tās nepārvārītos un nebūtu smagas
– Jūs varat atļauties vairāk, ja es palīdzēšu.
– Mēs negribam jūsu palīdzību ar tādiem nosacījumiem.
Vīramāte apklusa. Paskatījās uz vedeklu.
– Tātad tā. Vai nu jūs pērkat normālu dzīvokli normālā vietā ar manu līdzdalību, vai arī es savu naudu paņemu atpakaļ.
– Paņemiet, – teica Agnese.
– Ko? – Dace neticēja savām ausīm.
– Paņemiet savu naudu. Mēs tiksim galā paši.
– Mārtiņ! – vīramāte paskatījās uz dēlu. – Tu ļausi viņai pieņemt tādus lēmumus?
Vīrs klusēja. Agnese redzēja, kā viņš cīnās pats ar sevi. Māte. Sieva. Nauda. Dzīvoklis.
– Mammu, – viņš beidzot teica. – Agnesei ir taisnība. Mums ir jādzīvo sava dzīve.
Dace piecēlās.
– Labi. Tātad atdosi naudu. Dzīvojiet savu dzīvi. Un bez manas palīdzības. Tikai nenāciet pēc tam lūgties.
Viņa aizgāja. Agnese apskāva vīru.
– Viss būs labi.
Dace paņēma naudu nākamajā dienā. Atbrauca, klusējot to paņēma un aizgāja, neatsveicinājusies. Mārtiņš nedēļu staigāja drūms. Agnese viņu saprata. Atteikties no naudas ir viegli teorijā. Praksē tas nozīmēja vēl gadu vai divus taupības, vēl gadu īrētā dzīvoklī. Taču viņa nenožēloja lēmumu. Viņa zināja, ka jebkura nauda no vīramātes būtu viņu neatkarības cena. Katrs eiro pārvērstos atgādinājumā par parādu. Katrs vīramātes apmeklējums kļūtu par pārbaudi – vai viņi pareizi dzīvo dzīvoklī, kas nopirkts par viņas naudu.
Pēc diviem gadiem viņi nopirka savu divistabu dzīvokli. Tajā pašā rajonā, kuru plānoja sākotnēji. Bez Daces līdzdalības. Par savu naudu. Mazu, šauru, bet savu. Vīramāte uz sālsmaizi neatnāca. Atsūtīja īsu ziņu – apsveicu. Un viss. Attiecības bija izsistas no sliedēm uz ilgu laiku. Bet Agnese nenožēloja. Viņa izvēlējās brīvību. Un viņai izrādījās taisnība – tā dāvana nebija dāvana. Tā bija investīcija tiesībās kontrolēt viņu dzīvi. Un labi, ka viņi to laikus saprata.
Mana vīramāte Ausma sajauca Messenger čatus un atsūtīja ziņu, kas bija paredzēta kādam citam
