Mūsu ģimenē visas bija ar pūru, ar dzimtas sudrabu. Bet tu dakšiņu turi kā lāpstu
Austra akurāti nosusināja lūpas ar cietinātu salveti. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu uzmetusi traipu uz sniegbaltā galdauta. Uz viņas kleitas blāvi mirdzēja masīva kameja — smaga, tāpat kā pati dzīvokļa saimniece. Es noliku dakšiņu. Tā pārāk skaļi nošķindēja pret porcelānu, pārgriežot ēdamistabas klusumu.
— Mamm, nu beidz, — nomurmināja vīrs, nepaceldams acis no cepeša.
Māris vienmēr tā darīja. Paslēpās šķīvī, kad māte sāka “audzināšanas procesu”.
— A ko es tādu pateicu? — Austra teatrāli sarauca uzacis.
— Es tikai gribu, lai Līga atbilstu. Mēs taču, paldies Dievam, neesam nekur laukos. Mēs esam rīdzinieki piektajā paaudzē. Mans vectēvs vēl ģimnāzistēm franču valodu mācīja. “Šķiru”, Līga, tavā lielveikalā nenopirksi.
Es klusēju. Trīs laulības gadu laikā es biju iemācījusies vienu noteikumu: diskutēt ar Austru sanāk dārgāk pašai sev. Viņa jau nekliedza, nedauzīja kājas. Viņa tēmēja klusi, ar smaidu, inteliģenti. Te manu “prasto” izglītību pieminēs. Te ieminēsies, ka dzīvoklis mums ir kopīgs tikai pēc dokumentiem, bet faktiski — “viņas priekšteču ligzda”.
— Un par mantojumu, — vīramāte iedzēra ūdeni no kristāla glāzes.
— Vasarnīcā, vecajā mājā, vajadzētu kārtību ieviest. Es nolēmu pārdot zemesgabalu. Man vairs nav spēka to šķūni uzmanīt. Māris ir aizņemts, viņam ir projekts. Bet tu, Līga, esi stipra sieviete. Aizbrauc sestdien, izrevidē krāmus bēniņos.
Viņa ieturēja pauzi, pētot mani virs glāzes malas.
— Tikai uzmanīgi. Tur var būt vectēva vērtīgās lietas. Nesajauc antikvariātu ar lūžņiem, tev jau acs nav uztrenēta.
Māris vainīgi paskatījās uz mani, bet klusēja. Protams. “Stiprā Līga” brauks novembrī uz neapkurinātu māju, bet “aristokrāte” Austra paliks dzert kakao un pārcilāt vecas vēstules.
Vasarnīca
Māja oda pēc mitruma, pelēm un aizmirstām drēbēm. Tā bija pamatīga, bet nolaista — “dzimtas ligzda” acīmredzami labākus laikus bija redzējusi pirms gadiem četrdesmit. Es uzvilku vīra veco džemperi, ieslēdzu telefonā lukturīti un kāpu augšā. Kāpnes zem kājām čīkstēja. Gribējās visu izdarīt ātri. Sagrūst mēslus maisos, izsaukt mašīnu un aizmirst šo aukstumu.
“Vectēva vērtīgās lietas” izrādījās vecu astoņdesmito gadu avīžu grēdas, salauztas slēpes un koferi bez rokturiem. Austra gadiem ilgi šurp veda visu, ko žēl izmest, bet kauns turēt izremontētā dzīvoklī. Es šķaudīju no putekļiem, pārvietojot makulatūras kaudzes. Un tad, aiz veca vates matrača, uzdūros kastei. Parastai, no apaviem, pārsietai ar auklu. Sānā ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīts: “Mans. Neaiztikt”. Es atraisīju mezglu. Ne aiz zinātkāres — drīzāk aiz kaut kādām slāpētām emocijām.
Iekšā nebija dzimtas dārglietu. Un nebija arī franču guvernantu vēstuļu. Tur bija 8. marta atklātnes, kaut kādas kvītis par īri un plāns, lēts fotoalbums samta vākos. Samts laika gaitā jau bija noplucis. Es atvēru pirmo lapu un apsēdos turpat uz putekļainās grīdas. No melnbaltā uzņēmuma uz mani skatījās jauna meitene. Spēcīga, ar smagu skatienu no pieres apakšas. Viņa stāvēja uz pelēka koka barakas fona, atspiedusies pret lāpstu. Mugurā viņai bija vateņu fufaika, pārsieta ar virvi, un milzīgi, ne pēc izmēra, gumijas zābaki.
Paraksts otrā pusē, veikts ar to pašu plato rokrakstu:
“5. kopmītne. Limita, 1978. gads. Zinta fotografēja.”
Es pāršķīru.
Te tā pati meitene — nākamā Austra — sēž pie galda, kas apklāts ar avīzi. Uz galda kefīra pudele, pus batons un ķilavu bundža. Nekāda kristāla. Nekādu salvešu. Te viņa ir cehā, un lakatiņš galvā. Smejas, rādot kamerai ar mazutu notašķītās plaukstas. Es izņēmu telefonu un pavērsu kameru pret uzņēmumu. Pirksti no aukstuma slikti klausīja. Tātad, “ģimnāzistes”? “Piektā paaudze”? “Iedzimta šķira”?
Un viss šis stāsts par muižniecību, ar ko man trīs gadus bāza acīs, — vienkārši skaista pasaka? Austra, kura man pārmeta to, ka esmu atbraukusi no Talsiem, pati pirms četrdesmit gadiem mīcīja dubļus tajos pašos gumijas zābakos? Es iebāzu albumu somā. Aukstums atkāpās. Mani sildīja viena doma: es mājās nevedu mēslus. Es vedu patiesību.
Vakariņas
Mājās es klusēju divas dienas. Gatavoju vakariņas, gludināju Mārim kreklus. Fotoalbums gulēja manā skapī, zem dvieļu kaudzes. Austra bija savā elementā. Pie mums bija jānāk viņas vecajai draudzenei, kaut kādai nopelniem bagātai mākslas darbiniecei. Vīramāte gatavojās kā pieņemšanai vēstniecībā.
— Līga, izņem to servīzi ar zilo maliņu, — viņa komandēja, stāvot spoguļa priekšā un piekārtojot frizūru.
— Un, Dieva dēļ, pacenties šodien neizpļāpāt neko muļķīgu. Dzintra ir smalka sieviete. Viņa nesapratīs tavus stāstus par kartupeļu cenām.
— Labi, Austra, — es atbildēju.
Vakars sākās svinīgi. Viese, sausa dāma ar pērļu virteni, pieklājīgi māja ar galvu, kamēr vīramāte dūdoja kā lakstīgala.
— Ak, Dzintra, tagad ir pavisam cita jaunatne, — nopūtās Austra, metot īsus skatienus manā virzienā.
— Nav tā stingruma, saproti? Tās audzināšanas. Mēs taču ar tevi atceramies, kas ir īsta inteliģence. Mana vecmāmiņa vienmēr teica: “Austra, turi taisnu muguru, pat ja pasaule sabrūk. Šķiru nenoslēpsi.”
Māris ierasti košļāja salātus, cenšoties kļūt neredzams. Bet es jutu, kā iekšā sāk vārīties. Cik var melot? Un lai nu svešiem — bet savējiem?
— Jā, dārgā, — viese piebalsoja.
— Izcelsme atstāj nospiedumu. Uzreiz var redzēt, kurš ir no labas ģimenes, a kurš… tā.
Austra sātīgi pasmaidīja un sniedzās pēc kafijas kannas.
— Tieši tā ir spītīga lieta. Es, teiksim, kopš bērnības nevarēju ciest rupjību, netīrību. Tas ir instinktu līmenī. Mēs, rīdzinieki paaudzēs, jūtam pilsētu citādi.
Es lēnām atstūmu tasi. Džinsu kabatā gulēja telefons. Galerijā pirmais kadrs — tā pati fotogrāfija. 1978. gads.
— Austra.
Vīramāte sastinga ar kafijas kannu rokā. Iestājās klusums. Māris pacēla galvu, bieži mirkšķinot.
— Ko tu gribi, Līga? — viņa pajautāja ledainā tonī.
— Tu gribi kaut ko piebilst par audzināšanu?
— Nē.
Es izvilku telefonu un noliku to uz galda ar ekrānu uz leju.
— Es gribēju pajautāt par vecmāmiņu. To, kura runāja par muguru. Viņa laikam Parīzē dzīvoja?
— Protams, — Austra saspringa.
— Kam tagad šie jautājumi?
— Vienkārši es vasarnīcā kaut ko atradu. Kastē, kuru jūs aizmirsāt izmest.
Austra nolika kafijas kannu uz galda. Keramikas atsitiens pret koku sanāca ass.
— Mazums, kādi krāmi tur mētājas. Novāc telefonu no galda, tas ir nepieklājīgi.
— Tie nav krāmi, — es apgriezu telefonu otrādi. Ekrāns iedegās.
— Tā ir atmiņa. Par to, kā rūdījās jūsu “šķira”.
Dzintra noliecās pie galda, samiedzot acis. Viņai it kā vajadzēja saskatīt sīku druku svarīgā līgumā. Tad viņa sniedzās somiņā, izvilka brilles raga ietvarā un uzlika tās uz deguna. Sekundes izstiepās. Dzirdams bija tikai tas, kā gaitenī tikšķ pulkstenis — tas pats, senatnīgais, ar zvanu, ar kuru vīramāte tā lepojās.
— Austra? — viese klusi pajautāja.
Viņas balsī nebija nosodījuma. Tikai patiess, bērnišķīgs pārsteigums.
— Tas taču ir… septiņdesmit astotais? Kopmītne Ķengaragā?
Vai Austra turpināja izlikties vai arī viss nostājās savās vietās….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kā vis beidzās
