Kā viena veca fotogrāfija lika vīramātei beigt mani zāģēt
Austra nepakustējās. Viņa sēdēja ar nedabiski taisnu muguru, bet viņas seja pēkšņi sašļuka. It kā vaska maska būtu pakļuvusi zem karstas strūklas. Tas spīdums, ko viņa bija spodrinājusi gadiem, izdzēšot no atmiņas cementa putekļus un lēto ēdnīcu smaku, pazuda. Mūsu priekšā sēdēja nogurusi, gados veca sieviete, pieķerta pie rokas.
— Tu taču teici… — sāka Māris, pārvietojot apjukušu skatienu no mātes uz telefonu.
— Mamm, tu taču teici, ka vectēvs bija diplomāts. Ka jūs dzīvojāt klusajā centrā.
Vīramāte klusēja. Viņas pirksti ieķērās linu galdauta malā tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
— Mēs visi toreiz dzīvojām, kā mācējām, — pēkšņi vienkārši pateica Dzintra, noņemot brilles.
— Es, lūk, dārzeņu bāzē sapuvušus kāpostus pārlasīju, kamēr konservatorijā neiestājos. Tāds laiks bija. Bet kāpēc gan…
Viņa nezināja, kā pabeigt frāzi. Austra lēnām piecēlās. Krēsls iečīkstējās, pārtraucot džinkstošo klusumu. Viņa nepaskatījās ne uz mani, ne uz dēlu, ne uz draudzeni.
— Man ir jāatiet, — viņa dobji noteica.
— Atvainojiet.
Un izgāja no istabas. Pat nepaņēma savu mīļāko tasi ar neizdzerto kafiju. Guļamistabas durvis aizvērās bez trokšņa, bet šis klusais klikšķis izskanēja skaļāk par jebkuru saucienu. Vakariņas bija samocītas. Dzintra ātri sāka taisīties prom, kaut ko murminot par taksometru un vēlu stundu. Māris aizgāja viņu pavadīt. Es paliku novākt galdu. Skatījos uz neapēstajiem salātiem, uz kristālu, uz salvetēm, kas salocītas gulbjos. Uzvara nesniedza prieku. Iekšā bija tukšums. It kā es būtu iebakstījusi kāršu namiņam un tagad sēdētu starp izmētātām kārtīm, nesaprotot, ko ar tām iesākt.
Rīts bez maskām
Jaunā diena sākās nevis ar ierasto svaigas kafijas smaržu un pamācībām. Dzīvoklī oda pēc kaut kā savāda. Es atradu Austru virtuvē. Viņa sēdēja pie loga vecā frotē halātā. Bez kosmētikas, bez frizūras. Maza, salīkusi večiņa, nemaz nelīdzinājās vakardienas “aristokrātei”. Uz galda viņas priekšā stāvēja krūze ar parastu tēju. Paciņa vientuļi peldēja verdošā ūdenī — nekādas tējkannas, nekādu ceremoniju. Ieraugot mani, viņa neskatījās. Nesaspieda lūpas. Vienkārši skatījās pa logu, kur pelēks novembra lietus skaloja prom rudens krāsu atliekas. Es klusām piegāju pie plīts. Ieslēdzu gāzi zem kafijas katliņa.
— Tu esi apmierināta? — viņa pajautāja.
Balss bija sausa, lūstoša.
— Parādīji visiem, kas es tāda esmu? Lauķe. To tu gribēji dzirdēt?
Es pagriezos pret viņu.
— Man ir vienalga, no kurienes jūs atbraucāt, Austra. Tiešām. Mani vecāki arī nav grāfi. Tēvs visu mūžu rūpnīcā, mamma — apkopēja, vēlāk slaucēja. Es vienmēr esmu gribējusi, lai mani pieņem tādu, kāda esmu. Es vienkārši noguru būt jums otrā šķira. Noguru klausīties par “šķiru”, kādas neeksistē.
Vīramāte rūgti pasmīnēja.
— Šķira… Zini, Līga, kad es atbraucu uz Rīgu, man bija tikai šie gumijas zābaki. Un neprātīga vēlme nekad vairs tos nevilkt mugurā. Es grauzu šo dzīvi ar zobiem. Es mācījos naktīs, strādāju, noberzu rokas. Lai mans dēls nekad neredzētu trūkumu. Lai viņš izaugtu ar pārliecību, ka ir īpašs.
Viņa atvilka elpu.
— Es izdomāju mums dzīvi. Skaistu, tīru. Bet tu… tu paņēmi un izgriezi visu uz āru.
— Es neizgriezu, — es noliku viņas priekšā cukurtrauku.
— Es vienkārši atgādināju, ka nav par ko kaunēties. Tā meitene fufaikā — viņa ir stiprāka nekā izdomātā ģenerāļa meita. Viņa ir īsta.
Austra paskatījās uz mani ar ilgu, pētošu skatienu.
Pirmo reizi trīs gadu laikā viņa skatījās nevis man cauri, nevis no augšas, bet tieši acīs. Šajā skatienā nebija mīlestības, protams. Bet tajā bija pazudis kaut kas.
— Cukuru padod, — viņa nomurmināja un sniedzās pēc karotes.
Ne “esiet tik laipna”, ne “Līga, bērniņ”. Vienkārši — padod. Viņa ielika divus graudu cukura gabaliņus krūzē. Skaļi samaisīja, šķindinot karoti pret sieniņām — tieši tāpat, kā es vakar ar dakšiņu. Tad iedzēra, skaļi strēbjot.
— Māris lūdza šodien pīrāgu izcept, — viņa ikdienišķi pateica, skatoties krūzē.
— Ar sēnēm. Man mugura sāp. Izdari to. Mīklu es noliku.
Es pamāju ar galvu.
— Labi. Tikai es griežu rupji. Kā esmu pieradusi.
— Griez, kā gribi, — viņa atmeta ar roku.
— Galvenais, lai izcepas.
Mēs klusējām, bet tas bija citāds klusums. Ne smacīgs, piesātināts ar rūgtumu un nepateikto, bet mierīgs, darbīgs. Kā pamiers starp diviem, kuri sapratuši vienu lietu: dzīve viņiem, vispārīgi ņemot, ir kopīga. Telefons ar fotogrāfiju gulēja uz palodzes. Es zināju, ka vairāk to laukā nevilkšu. Kārts bija izspēlēta, un tagad tā bija izmetumos. Bet es arī zināju, ka vairs neviens šajā mājā man nepārmetīs par nepareizi paņemtu dakšiņu.
Tāpēc, ka mēs abas sapratām galveno. Ja noņem kristālu un samtu, zem tiem visi ir — vienkārši cilvēki. Un katram kaut kur skapja augšējā plauktā put savi gumijas zābaki.
Kā rīkotos jūs Līgas vietā? Vai atklātu patiesību viesu priekšā vai tomēr pažēlotu gados vecu cilvēku? Sekojiet mums, šeit ir bez viltus un kristāla pilīm, toties ar dzīviem stāstiem. Skaisti “nomazgājāt” vīramāti, nestrīdos. Aplaudēju stāvot. Bet ir viena nianse, ko sievietes uzvaras eiforijā nepamana.
